RSU profesore akadēmiķe Sandra Lejniece veltījusi grāmatu “Klīniskā hematoloģija” tēvam Guntim Beķerim
- 04 janvaris 2021 --
- 0Komentāri
Decembrī notika Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras profesores, Doktorantūras nodaļas dekānes akadēmiķes Sandras Lejnieces grāmatas “Klīniskā hematoloģija” atvēršanas svinīgais pasākums tiešsaistē, platformā “Zoom”.
Grāmata 440 lappusēs, sešās nodaļās apskata gan anēmijas un iedzimtus asins sarecēšanas traucējumus, gan onkoloģiskās hematoloģiskās slimības. Tekstuālais materiāls papildināts ar tabulām un attēliem. Hematoloģija kā nozare pēdējā gadu desmitā piedzīvo strauju attīstību, arvien vairāk diagnostikā pielietojot ģenētiskās izmeklēšanas metodes, pozitronemisijas kompjūtertomogrāfiju, kā arī attīstoties medikamentozajai terapijai – šie sasniegumi, kas mainījuši daudzu slimību ārstēšanu un prognozi, atspoguļoti grāmatā Klīniskā hematoloģija.
Prof. S. Lejniece grāmatu “Klīniskā hematoloģija” ir veltījusi kā piemiņu savam tēvam, izcilajam Latvijas ārstam Guntim Beķerim, kas daudzus gadus vadīja Jēkabpils slimnīcas 1. terapijas nodaļu un kuram 2020.gadā būtu bijusi 80 gadu jubileja. Vēl viens vienojošais elements ir kopīgā Alma Mater, kādreiz Rīgas Medicīnas institūts, tagad Rīgas Stradiņa universitāte.
Grāmatas priekšvārdā Sandra Lejniece raksta: "Šo grāmatu “Klīniskā hematoloģija” gribu veltīt sava tēvam, kurš 1964. gadā pēc Rīgas Medicīnas Institūta beigšanas sāka strādāt Jēkabpils slimnīcā un tam veltīja visu savu mūžu. Ilgus gadus tēvs vadīja Jēkabpils slimnīcas 1. terapijas nodaļu, pirms tam strādāja arī kā anesteziologs-reanimatologs. Tēvs ļoti mīlēja savu darbu, daudz lasīja un mācījās visu mūžu, viņam patika apmācīt arī jaunos ārstus, kas bija praksē. Domāju, ka es, redzot viņa lielo mīlestību un interesi par medicīnu, neapzināti jau bērnībā gribēju darīt to pašu. Un tēvs to visādā veidā atbalstīja, jau 5 gadu vecumā man iemācot, ka Prednisolons tabletē ir 5 mg. Un tas joprojām tā ir. Tad gan es vēl nezināju, kas ir hematoloģija, bet, studējot jau Rīgas Medicīnas Institūtā, savu vēlēšanos izteicu, par ko tēvs nebija īsti sajūsmā, sakot “bērns, bet tur neko nevar izdarīt, tik daudzi slimnieki mirst”. Un šajā grāmatā, rakstot par hroniskas mieloleikozes gadījumā sasniedzamo “no ārstēšanas brīvo remisiju”, kas daudziem slimniekiem nozīmēs arī izārstēšanos, es atcerējos savu tēvu. Toreiz viņam bija taisnība – tad tie bija 3 gadi, tagad – iespēja izārstēties. Hematologi šobrīd lielai pacientu daļai var teikt – ja visu ievērosiet, tad Jūsu dzīves ilgums neatšķirsies no Jūsu vienaudžiem prognozētā. Un tas ir liels hematoloģijas panākums.
Pateicoties tēvam, es jau no bērnības netieši zināju, kas ir prof. Jūlijs Anšelevičs. Tēvs, būdams gados jauns ārsts rajona slimnīcā, nolēma rakstīt disertāciju par akūtu pneimoniju ārstēšanu, un prof. J.Anšelevičs piekrita būt viņa vadītājs. Un tēvs to izdarīja un bija vienīgais ar Medicīnas zinātņu kandidāta grādu ne tikai Jēkabpils slimnīcā, bet arī visās slimnīcās ārpus Rīgas. Es pati ar prof. J.Anšeleviču iepazinos vēlāk slimnieku konsīlijos, profesors bija mans oponents disertācijas aizstāvēšanas laikā un piekrita būt recenzents manai pirmajai grāmatai.
Tēvu cienīja un mīlēja pacienti, man joprojām ir sarunas, kad, jautājot pēc konsultācijas, tiek norādīts “esmu ārstējies pie Jūsu tēva” vai “mani vecāki ir ārstējušies pie Jūsu tēva..”. Pacientu atmiņas un pateicība viņam joprojām ir dzīvas. Šogad mans tēvs būtu svinējis savu 80 gadu jubileju un es pat nešaubos, ka ar interesi lasītu un mācītos par COVID-19 pandēmiju un tās izraisītajiem traucējumiem patoģenētiskā līmenī. Šī grāmata ir pateicība viņam arī par to, ka iemācīja visu laiku mācīties, jo bez tā ārsta darbs nav iedomājams.
Grāmatas vāks netieši norāda vēl kādu saistību. Prof. Aina Dālmane dzīves pēdējos gados apgleznoja dekoratīvos šķīvjus, un vienu no tiem saņēmu kā dāvanu. Tās motīvs ir izmantots šeit. Kā jauna asistente Histoloģijas katedrā viņa mācīja histoloģiju mana tēva ārstu paaudzei, bet manam kursam viņa jau bija profesore un katedras vadītāja. Arī šādā veidā mūsu Alma Mater, šobrīd Rīgas Stradiņa Universitāte, saista daudzas ārstu paaudzes…
Gribu pateikt paldies par atbalstu grāmatas tapšanā savai ģimenei. Paldies manām darba kolēģēm hematoloģijā, jo tikai kopā mēs attīstām šo specialitāti. Ceru, ka grāmata noderēs daudziem ārstiem un studentiem. Un ceru, ka ieguvēji būs arī pacienti, ja tā palīdzēs uzlabot hematoloģisko slimību atpazīšanu un agrīnāku diagnostiku. “
Sandra Lejniece ir Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, RSU Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras profesore, Doktorantūras nodaļas dekāne, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Ķīmijterapijas un hematoloģijas klīnikas vadītāja, Latvijas Hematologu asociācijas prezidente un Eiropas Hematologu asociācijas biedre.
Grāmatai ievadvārdus uzrakstījis Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis Pēteris Apinis: “Rakstīt ievadvārdus profesores Sandras Lejnieces grāmatai ir pagodinājums un izaicinājums. Pagodinājums tādēļ, ka Sandra Lejniece ir izcila zinātniece un pedagoģe, spīdoša klīniciste un draudzīga kolēģe. Izaicinājums tādēļ, ka grāmatu viņa veltījusi sava tēva, izcila Jēkabpils anesteziologa un plaušu ārsta Gunta Beķera piemiņai, bet man ir bijis tas gods un laime pie viņas tēva mācīties, smelties viņa atziņas un baudīt pieredzē un literatūrā balstītas klīniskas domāšanas pērles.
Sandra Lejniece sevi allaž atzinusi par krustpilieti, nevis jēkabpilieti. Gadsimtiem cauri divas pilsētas viena otrai pretī Daugavas krastā ir bijušas atšķirīgas. Krustpils rakstos minēta jau 1237. gadā, tika izveidota ceļu krustā, 1861. gadā šeit uzbūvēja Rīgas – Dinaburgas dzelzceļu ar staciju un pirmšķirīgu restorānu, 1920. gadā Krustpilij iedeva pilsētas tiesības, 1932. gadā sešu mēnešu laikā uzbūvēja lielāko uzņēmumu – Krustpils cukurfabriku.
Savukārt Jēkabpili, (tolaik Jakobstadt) 1670.gada 12. februārī dibināja Kurzemes hercogs Jēkabs, tajā dzīvoja galvenokārt krievi un poļi. Par apriņķa pilsētu kļuva 1919. gadā, pārņemot šīs tiesības no Jaunjelgavas.
1936. gadā pār Daugavu tika uzbūvēts dzelzceļa un autotransporta tilts, kuru pilnībā nopostīja vācu armijas sapieri 1944. gadā. Tagadējo dzelzsbetona tiltu pār Daugavu uzbūvēja 1962.gadā. Pēc tilta atklāšanas Jēkabpils un Krustpils tika apvienotas vienā pilsētā – Jēkabpilī, Krustpils nosaukumu atstājot dzelzceļa stacijai.
Tajos gados, kad Sandra Lejniece vēl mācījās Krustpils vidusskolā (tā gan tika saukta par Jēkabpils 3. vidusskolu) Krustpilij cauri brauca vilciens, mašīnas, smagais autotransports no Rīgas uz Daugavpili, Rēzekni un arī tālāk uz Krieviju, tādēļ Krustpilī dzīvība kūsāja. Galvenā ēka pilsētā bija dzelzceļa stacija, no kuras tad visos virzienos brauca autobusi, mašīnas vai zirgu pajūgi.
Daugavas kreisā krasta šoseja, kas mums tagad šķiet gleznaina, labi braucama un ērta, tolaik bija putekļains un ļoti līkumots zemes ceļš.
Kopš 1936. gadā Jēkabpilī tika uzbūvēts tilts, kas savienoja abas pilsētas, Krustpils pilnībā atņēma Pļaviņām Latgales un Sēlijas vārtu atslēgu. Kopš tilta būves un vēlāk atjaunošanas tieši Jēkabpils, nevis Aiviekstes tilts un Zviedru skanstis pie Gostiņiem kļuva par vietu, kur kopā sanāk trīs Latvijas novadi ar savām tradīcijām, reliģiskām un kulturālajām atšķirībām un kopību.
Šajā pilsētā bija izcila slimnīca. Formāli slimnīcas pat bija vismaz trīs vai četras, kā nu kuram labpatika skaitīt, jo Jēkabpilī bija arī tuberkulozes slimnīca, Dzelzceļnieku slimnīca un Cietuma slimnīca, kuras laiku pa laikam bija autonomas, bet citkārt – kādas citas slimnīcas nodaļa. Padomju gados Jēkabpils rajons lielākoties atradās Sēlijā, un Jēkabpils rajonā atradās arī Aknīstes un Viesītes reģionālās slimnīcas, bet līdz septiņdesmitajiem gadiem slimnīcas atradās vēl dažos rajona ciemos.
Arī pati Jēkabpils slimnīca bija izmētāta pa vairākām ēkām, un pat fakts, ka jauno slimnīcu uzbūvēja 1974. gadā, netraucēja dažām nodaļām palikt autonomām. Tā nu Jēkabpils ievērojamākais 20. gadsimta ārsts Guntis Beķeris sirdsmierā vadīja 1. terapijas nodaļu ēkā, kas šobrīd ir Jēkabpils pilsētas dome.
Pie viņa ārstēties brauca ļaudis ne tikai no tuvas un tālas Latgales un Sēlijas, bet arī no Vidzemes un Rīgas, un tas bija tādēļ, ka viņš bija izslavēts plaušu ārsts un internists, kas mēdza ar pacientiem runāt, vākt anamnēzi, pētīt rentgenogrammas un analizēt tik plaši, cik tā laika laboratorijas pieļāva. Šis ievērojamais ārsts bija dzimis 1940. gadā, bija kļuvis par anesteziologu, visu mūžu nostrādājis Jēkabpilī, 1977. gadā disertāciju aizstāvējis par tēmu „Smagu un komplicētu pneimoniju ārstēšanas taktika” un ieguva medicīnas zinātņu kandidāta grādu un tādējādi bija viens no aptuveni desmit Latvijas lauku ārstiem, kas ir aizstāvējuši promocijas darbu. 1992. gadā kļuva par medicīnas doktoru. Bija ne tikai godāts ārsts, bet arī Jēkabpils pilsētas Goda pilsonis, ļoti ietekmīgs pilsonis savā pilsētā, no kura nedaudz baidījās gan komunistu partijas sekretārs un izpildkomitejas priekšsēdētājs Padomju gados, gan tautfrontietis un pilsētas domnieks Latvijas brīvvalsts laikā.
Man ir dažas hipotēzes, kāpēc Sandra Lejniece sava tēva ietekmē kļuva par ievērojamu pasaulē atzītu profesori, internisti un hematoloģi, kāpēc viņas grāmatas un publikācijas ir ekspresīvas un enerģētiskas, salīdzinājumā ar citiem hematologu darbiem. Viņas tēvs Guntis Beķeris bija sākotnēji anesteziologs un reanimatologs (un šim jautājumam man ir vēl kāda vēsturiska atsauce šī raksta beigās), un viņa skatījums uz interno medicīnu un īpaši pulmonoloģiju nereti bija skatījums caur intensīvās terapijas speciālista prizmu. Viņš pneimonijas ārstēja masīvi un agresīvi, ļoti precīzi izvēlējās antibakteriālos līdzekļus un plaši lietoja infūzijas. Jau tālajos septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Guntis Beķeris uz pneimonoloģiju skatījās tā, kā tas notiek šodien, kad pneimonologs nereti ir intensīvās medicīnas speciālists.
Profesores Sandras Lejnieces hematoloģija arī nav lēnīga diagnostika un terapija, bet konkrēta, precīza laboratoriska izmeklēšana un ļoti mērķtiecīga un moderna, bieži vien itin agresīva ārstēšana.
Otrs aspekts, kas nav mazsvarīgs – gan pneimonoloģija, gan hematoloģija šajā pasaules skatījumā ir daļa no internās medicīnas, un tāpat kā savulaik plaušu ārsts Guntis Beķeris pievērsa uzmanību pacienta vispārējam veselības stāvoklim un citām sistēmām (man palicis atmiņā, ka viņš, plaušu slimniekus ārstējot, īpaši rūpīgi sekoja nieru un aknu funkcijai), tad arī Sandras Lejnieces hematoloģija ir nevis atrauta medicīnas nodaļa, bet integratīva klīniskās medicīnas jeb internās medicīnas sastāvdaļa.
Katra jauna grāmata ir senāku zināšanu apkopojums un precizējums caur modernu skatījumu un literatūras pārlūku. Nekas šajā pasaulē nerodas tukšā vietā. Mums atliek paskatīties atpakaļ, lai saprastu, kā lietas ir tapušas pagātnē un ieraudzīt ceļu nākotnē. Paskatoties atpakaļ, virknējas vēstures notikumi un gadaskaitļi, kam varbūt ir, bet varbūt nav nozīmes, atverot Latvijas hematoloģijas grāmatu.
Jēkabpils medicīnai šogad – 2020. gadā aprit 200 gadu. Nu vismaz tieši tā liecina Jēkabpils Vēstures muzeja apkopotie dati – lazarete, kas bija paredzēta galvenokārt Krievijas armijas militārpersonām, Krustpilī darbojusies kopš 1820. gada. Bet vēl interesantāka vēsturiska atkāpe ir attiecībā par Krustpili un anestezioloģiju. Pasaulē pirmie ētera narkozi izmantoja Viljams T. G. Mortons un Džons Kolinss Vorrens 1846. gada 16. oktobrī Masačūsetsas hospitālī ASV, Bostonā. Rīgas (toreiz vienīgās, tagad – pirmās) slimnīcas ilggadējais direktors Bernhards Frīdrihs Bērenss veica pirmo ētera narkozi 1847. gada sākumā, jādomā – pirmajās februāra dienās. Bet jau 1847. gadā 3. martā Jēkabpils slimnīcas lazaretē amputāciju ar narkozi veica 4. lauku armijas artilērijas brigādes lazaretes štāba ārsts Rodzevičs. Tā bija neliela atsauce uz faktu, ka Guntis Beķeris bija anesteziologs.
Man ir ticība (bet šī grāmata ir tam pierādījums), ka hematoloģijā mēs tikpat ātri sekojam visiem jaunākajiem pētījumiem un atklājumiem pasaulē.”
Grāmatas zinātniskais recenzents ir RSU Iekšķīgo slimību katedras profesors Jānis Zaļkalns. Grāmata “Klīniskā hematoloģija” būs atbalsts studentiem un rezidentiem studiju procesā, gan jaunu zināšanu avots visu specialitāšu ārstiem. Grāmatu izdevusi SIA “Medicīnas Apgāds”.