2021.gada 4. augusts

Romāns, Romualda, Romualds

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” vecmāte – Zanda Cepurīte (FOTO)

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” un laikraksts “Ceturtdiena” turpina sarunas ar mediķiem, gan tiem, kas nupat uzsākuši darba gaitas, gan tiem, kas strādā jau ilgus gadus un ar savu darbu ieguvuši nedalītu pacientu cieņu un mīlestību. Tā kā maijā tika atzīmēta Starptautiskā vecmāšu diena, šoreiz uz sarunu aicinājām SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” vecmāti Zandu Cepurīti. 

Iesakot viņu intervijai, slimnīcas vadība norāda: “Zanda komentārus neprasa - jau daudzus gadus viena no iemīļotākajām vecmātēm Jēkabpilī, bijusi nominēta balvai "Gada vecmāte Latvijā", nupat Jēkabpils pilsētas pašvaldība pasniedza viņai Goda rakstu par ieguldījumu veselības aprūpē un SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” attīstībā”.
 
-    Sarunu sākam ar tradicionālu jautājumu: Cik ilgi strādājat Jēkabpils slimnīcā?

ZC.:
Jēkabpils slimnīcā strādāju kopš 1993.gada, jau 28 gadus. Esmu no Talsiem, uz Jēkabpili mani atveda mīlestība, izgāju pie vīra un pārcēlos šeit uz dzīvi. Jēkabpils slimnīcā visus šos gadus, izņemot īsu periodu sākumā, strādāju dzemdību nodaļā. Es jau kopš agras bērnības zināju, ka būšu mediķe un man gribējās, lai šis darbs ir priecīgs, tāpēc izvēlējos būt vecmāte, jo kas gan vēl varbūt priecīgāks par mirkli, kad bērniņš nāk pasaulē. Protams, arī dzemdību zālē viss ir kā dzīvē ir gan priecīgi mirkļi, kad dzimst veseli bērniņi, gan ne tik priecīgi, kad mazuļiem ir veselības problēmas, tomēr jauko brīžu ir  daudz, daudz vairāk. Mācījos un profesiju apguvu Rīgā Paula Dauges 1.medicīnas skolā ( tagad medicīnas koledža).

-    Kādas rakstura īpašības nepieciešamas, lai būtu vecmāte?

ZC.:
Pacietība, iekšējs miers, ātrs prāts un mierīgas rokas.

-    Jums ir iespēja salīdzināt, kā gadu gaitā mainījusies sadarbība ar topošajām māmiņām dzemdību zālē?
 
ZC.: Šobrīd topošās māmiņas ir daudz zinošākas nekā bija laikā, kad sāku strādāt. Toreiz dzemdību tēma bija tabu un par to nerunāja, paļaujoties, ka viss notiks kā daba devusi. Tagad par šo procesu daudz runājam, stāstam, ir pieejama informācija internetā un topošās māmiņas uz dzemdībām nāk ļoti zinošas. Tas, protams, ir labi, taču, manuprāt, tas arī zināmā mērā traucē izbaudīt šo unikālo mirkli, procesu. Zināšanas bloķē emocijas un dzemdību procesa neatkārtojamās izjūtas, māmiņa vairāk kontrolē to, kas notiek un kā jābūt, nekā ļaujas bērniņa nākšanai pasaulē. Īpaši jaukas ir dzemdības, kad viss notiek savā ritmā un mediķis līdzās topošajai māmiņai vairāk ir kā vērotājs. Ir arī reizes, kad topošā māmiņa atnāk nobijusies, nezinot, kas un kā būs, bet apskatot viņu redzams, ka process jau sācies un viss norit labi. 

Visbiežāk pirmajās dzemdībās sievietes ir nezinošākas un vairāk ļaujas dzemdību procesam un mediķu rekomendācijām. Es arī māmiņu skolā, kuru apmeklē topošās māmiņas, aicinu izbaudīt bērniņa nākšanu pasaulē, jo tas patiesībā ir īss, unikāls, neatkārtojams process. Jā, sāpīgs, bet arī to var izbaudīt un priecāties par katru mirkli. Dzemdības ir darbs gan no mediķu, gan māmiņas puses. Topošo māmiņu skolā mēs visas vecmātes piedalāmies un stāstam par dzemdību procesu, iepazīstinām ar literatūru par šo tēmu. Patlaban pēc dzemdībām, ja viss ir labi, māmiņa ar bērniņu jau trešajā dienā dodas mājās, sen pagātnē laiks, kad slimnīcā pavadīja nedēļu un bērniņu māmiņa redzēja tikai barošanas reizē. Jaunā māmiņa ir vesels cilvēks un varētu mājup doties jau uzreiz pēc dzemdībām, taču slimnīcā paliek, jo mazuļiem tiek veikta obligātā vakcinācija un to veic trešajā dienā pēc dzemdībām.

-    Vai atbalstāt, ka dzemdībās piedalās arī tēvs?

ZC.: Man tas netraucē. Patīk, ja tēvs ir sagatavojies dzemdību procesam un zina, kas un kā notiks, ka tas ir nopietns darbs un ir dzemdībās palīgs topošajai māmiņai. Protams, ir reti gadījumi, kad tēvs, piedaloties dzemdībās, vairāk iejūtas sievas advokāta, ne palīga lomā un nepārtraukti nāk pie mediķiem ar jautājumiem, kāpēc sievai ir tā vai citādi, kāpēc sāp, kāpēc neviens neko nedara, neizprotot, ka dzemdības ir process.

-    Kāda ir Jūsu darba diena?

ZC.: Strādāju maiņās no deviņiem rītā līdz nākamās dienas deviņiem. Cik intensīva vai nosacīti mierīga būs maiņa, to nekad iepriekš nevar prognozēt. Darba dienās notiek plānveida dzemdības – ķeizargriezieni un dzemdību indukcijas. 

-    Ko varat teikt par komandu, ar kuru strādājat kopā?

ZC.: Dzemdības ir saskaņots komandas darbs, jo viens neko nevar izdarīt. Ir neskaitāmi daudz darbiņu, kas jāpaveic dzemdību procesam sagatavojoties un vadot to, pat, ja kādam kaut kas šajā procesā aizmirstas, tad es droši varu paļauties, ka kolēģis to pamanīs un izdarīs un otrādi. Mums ir laba, zinoša un saliedēta komanda. Maiņā strādā ārsts, vecmāte, bērnu ārsts un bērnu māsiņa.

-    Kur smeļaties enerģiju darbam un kādi ir Jūsu vaļasprieki?

ZC.: Man patīk aktīvs dzīvesveids un es bieži kopā ar savu sunīti dodos skriet pilsētas Mežaparkā. Tāpat arī es peldos visu gadu, arī ziemā. Pēc dabas esmu siltummīlis, taču ziemas peldes sniegtā relaksācija ne ar ko nav aizvietojama. Šo nodarbi sāku pirms desmit gadiem un bez tās vairs sevi nevaru iedomāties, kad es iebrienu aukstajā ūdenī, pazūd viss stress, nogurums, viss negatīvais izgaist kā nebijis. 

Vēl man patīk apgleznot zīdu un ar eļļas krāsām gleznot uz audekla. Zīda apgleznošanu mācījos pie Gitas Cankales, savukārt gleznošanā manas skolotājas ir Jolanta Ābele un Sanda Mālniece. 

Man patīk arī pārgājieni. Kopā ar draudzenēm jau vairākus gadus dodamies pastaigā gar jūru, kopumā esam nogājušas no Engures līdz Užavai apkārt Kolkas ragam. Katru gadu vienu vai divas reizes dodamies šādos pārgājienos, dienā noeejot vismaz 30 kilometrus un katru nākamo reizi pārgājienu sākam no vietas, kur iepriekšējā reizē to noslēdzām. Šopavasar jau devāmies pirmajā pārgājienā, nākamo plānojam vasarā.

-    Vai Jums ir kāds sapnis, ko gribētos realizēt?

ZC.: Gribētos darbā atkal strādāt, tā, lai jādomā tikai par to, ko dari, lai nav šo Covid-19 analīžu un visu citu ierobežojumu, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, lai ir tikai darbs, kuram tu no sirds nododies. Gribētos, lai slimnīcas dzemdību nodaļas vide ir pietuvināta mājas atmosfērai, lai dzemdētājas te jūtas kā mājās. Varbūt šī iemesla dēļ ir modē mājdzemdības, par kurām es nefanoju, jo uzskatu, ka iekšējās brīvības un miera sajūtai, kādu var sniegt mājas atmosfēra, cieši līdzās jābūt visām medicīniskajām iespējām palīdzēt ātrā laikā, ja tas nepieciešams. Tāpēc gribētos, lai dzemdību nodaļā pēc iespējas ir mājas atmosfēra.

-    Ko novēlāt topošajām māmiņām un kolēģiem?

ZC.: Māmiņām novēlu dzemdību laikā uzticēties un paļauties savam ķermenim un izbaudīt unikālo un neatkārtojamo dzemdību procesu, vēlu veselus bērniņus. 

Kāds garīdznieks reiz teica, ka cilvēks vistuvāk Dievam ir tad, kad tur rokās tikko dzimušu bērniņu. Tad, kolēğes, novērtēsim to, kas mums ir dots.

Valdei - paldies, ka mums ir darba vieta un vēlu -  īstenot iezīmētos mērķus!

-    Paldies par sarunu!

Atstājiet komentāru