2021.gada 30. novembris

Andrejs, Andrievs, Andris

Jēkabpils slimnīcā pieredzi iegūst medicīnas studentes – Arta Ārsmeniece un Sibilla Elisona Grīga

Vasara ir laiks, kad daudzi studenti izmanto iespēju strādāt nozarē, kurā studē, lai iegūtu praktisko pieredzi. Šādu iespēju izmanto arī divas medicīnas studentes – Arta Ārsmeniece un Sibilla Elisona Grīga, strādājot kā medicīnas asistentes Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Arta Ārsmeniece strādā 1. terapijas nodaļā, bet Sibilla Elisona Grīga – reanimācijas nodaļā.

Laikraksts "Ceturtdiena" aicināja topošās mediķes uz sarunu par profesijas izvēli, nākotnes plāniem un darba pieredzi Jēkabpils slimnīcā.

- Kāpēc izvēlējāties mediķa profesiju un kādā virzienā plānojat specializēties? 

AĀ.: Man ir bijušas daudz dažādas intereses, tāpēc izvēlēties profesiju nebija viegli. Tā kā esmu komunikabla, mācības man padevās labi un man ir patiess prieks palīdzēt un rūpēties par citiem, kā arī sadarboties,  līdz ar to, manuprāt, mediķa profesija man ir atbilstoša. Mācoties par ārstu, pirmie seši gadi visiem ir vienādi, tāpēc ar specialitātes izvēli vēl nesteidzos. To noteikti ietekmēs kursos apgūtais un praksē redzētais.

SEG.: Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt… Tas ir kāds dzinulis, kāda sajūta, ar kuru jau rodies. Ja pareizi atminos, tad 9. klases Ēnu dienās, man piedāvāja doties ‘ēnot’ Jēkabpils slimnīcā. Bija sajūta, kā jāiet. Iegāju pirmajā operācijā un… Ir tas izslavinātais ‘klikšķis’! Ir! Tālāk jau saprast kas un kā ir jādara, lai tiktu pie kārotā, nebija grūti. Vēlos un plānoju saistīt savu dzīvi ar anesteziologa un reanimatologa darbu. Esmu voluntējusi ķirurģijā Rīgā gan PSKUS, gan arī turpinu voluntēšanu Dr. Puriņa privātklīnikā, kas ir specializējusies neiroķirurģijā. Asistējot operācijās, sapratu, ka operācijas gaita un norise ir tieši atkarīga no anesteziologa un reanimatologa darba. Neapzināti sāku vairāk interesēties tieši par anestezioloģiju un reanimatoloģiju, īpaši pateicoties saviem kuratoriem, kuri man stāstīja, rādīja un bija ieinteresēti manu zināšanu pilnveidošanā.

- Pastāstiet par savu izglītību, kur mācāties? 

AĀ.: Mācos Latvijas Universitātē Medicīnas fakultātē programmā "Ārstniecība". Septembrī studēšu 3. kursā (mācību gadā).

SEG.: Rīgas Stradiņa Universitātē, Medicīnas fakultātē. 

- Zinu, ka esat no Jēkabpils. Vai savu mediķa karjeru saistāt ar dzimto pilsētu?

AĀ.: Karjeru saistu ar dzimto pilsētu. Šovasar strādāju Jēkabpils slimnīcā un plānoju arī nākotnē praktizēties Jēkabpilī.

SEG.: Jā, saistu un šobrīd esmu jau noslēgusi sadarbības rezidentūras līgumu ar Jēkabpils reģionālo slimnīcu par anesteziologa un reanimatologa un neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsta rezidenta vietu.

- Vai tā bija Jūsu izvēle nākt praksē uz Jēkabpils slimnīcu? 

AĀ: Klīniskā prakse man vēl nav bijusi, tā būs nākošgad. Pati izvēlējos strādāt Jēkabpils slimnīcā terapijas nodaļā, tā man ir kā laba prakse no pašiem pamatiem (māsas palīga pienākumu veikšana), jo gribēju redzēt reālo dzīvi, kas ļoti palīdz radīt papildus interesi mācoties. Pēdējais pusgads pagāja mācoties attālināti, kas ir ļoti sarežģīti, tāpēc biju noilgojusies pēc praktiskās darbošanās. Uzskatu, ka ir labi iepazīties un pašai apgūt dažādu medicīnas darbinieku pienākumus, lai nākotnē zinātu, ko no kā var prasīt, kas ir izdarāms un kas nav.

SEG.: Jā, tā bija mana izvēle iziet praksi Jēkabpils slimnīcā, cik zināms, tad nevienu vairs nenosūta uz slimnīcām piespiedu kārtā, bet gan tā ir brīva izvēle, kur iziet praksi. Nodaļu, kurā iziet praksi, man piedāvāja Jēkabpils slimnīcas valdes priekšsēdētāja Margarita Meļņikova.

- Kā vērtējat Jēkabpils slimnīcu kā medicīnas iestādi?

AĀ.: Mani priecē tas, ka Jēkabpils slimnīca ir vērsta uz pārmaiņām un ir rezama attīstība. Šobrīd notiek plaši būvdarbi, kas nozīmē, ka telpas būs svaigas, tiek piesaistīti studenti, rezidenti, kas ir nepieciešams, lai slimnīcā būtu tīkama vide un nākotnē netrūktu speciālistu.

SEG.: Ņemot vērā, ka šobrīd Jēkabpils slimnīca piesaista daudz jauno speciālistu un veic infrastruktūras uzlabojumus, es ceru, ka šeit uz vietas spēs sniegt tikpat augsti kvalificētu palīdzību, kā Rīgas lielajās slimnīcās. Kā mīnusu var minēt, biežo slimnīcas valdes maiņu, kas var radīt nestabilitātes un nedrošības sajūtu.

- Pastāstiet par savu darba ikdienu, kāda tā ir, cik dinamiska?
 
AĀ.: Katra diena ir atsķirīga, jo pacienti mainās un ir dažādas vajadzības. Ikdiena ir dinamiska, man ir ļoti interesanti, uzzinu daudz ko jaunu un iemācos būt saprotoša un izprast pacientus. Nodaļā esmu asistents, veicu māsas palīga pienākumus. Iegūtā pieredze un zināšanas ir ļoti vērtīgas. Man ir radusies izpratne par sistēmu slimnīcā, esmu apguvusi māsas palīga pienākumus, redzējusi, kā tiek veiktas dažādas manipulācijas un iepazinusies ar dažādiem pacientiem. Slimnīcas kolektīvā jūtos ļoti labi, domāju, ka tas ir atkarīgs no paša, kā tiek veidota komunikācija.

SEG.: Ir dienas, kad darba diena tiešām ir dinamiska, viss ir jādara raiti, stundas paskrien nemanot. Un ir dienas, kurās šis ritums ir lēnāks, mierīgāks, tās man personīgi, patīk nedaudz mazāk, jo ir vēlme skriet, darboties un tas miers… Tā labumu es izbaudīšu pēc pāris gadiem.

Slimnīcas kolektīvs ir iemesls, kādēļ prakse šeit ir augstvērtīga. Šobrīd esmu iepazinusi uzņemšanas nodaļas un reanimācijas nodaļas kolektīvu un, ja godīgi, esmu iemācījusies ļoti daudz. Šeit kolēģi ir ieinteresēti tam ‘zaļajam gurķim’ arī ko iemācīt un dot. Un ir priecīgi, ja viņiem tas izdodas. Simbiotiskas attiecības, manuprāt.

- Vai Jūsu ikdienu ietekmē situācija ar Covid-19 valstī? Kā vērtējat nesen notikušās protesta akcijas pret vakcinēšanos un kāda ir Jūsu personiskā attieksme pret obligāto vakcināciju?

AĀ.: Protams, ka vīruss ietekmē ikdienu – maskas tiek nēsātas, mācības iepriekšējā pusgadā noritēja attālināti. Esmu gan savakcinējusies, gan izslimojusi. Uzskatu, ka vakcinācijai būtu jābūt brīvai izvēlei, nevis obligātai.

SEG.: Protams, ka mani, tāpat kā visu pārējo sabiedrību, ir ietekmējusi Covid-19 situācija valstī. Šī slimība ir skārusi mani pašu, jo rudenī arī pati izslimoju šo infekciju un sekas izjutu vēl ilgi, pēc izslimošanas. Tika arī ‘atņemta’ iespēja apmeklēt pirmās klīniskās disciplīnas slimnīcās, kas traucē sasaistīt teoriju ar reālo praksi, pacientiem.

Uzskatu, ka politiķiem, kuri aicināja tautu uz protesta akciju, ir jāuzņemās pilna atbildība par šo cilvēku (kuri uz protesta akciju ieradās) veselībām un dzīvībām. Ikvienam ir izvēle – vakcinēties vai nevakcinēties – bet arī šajā gadījumā, ja nevakcinēta persona ir aplipinājusi, piemēram, vakcinētu vai imūnsupresētu personu – tai ir jāuzņemās atbildība. Ja izvēlies nevakcinēties internetā izlasītu ‘gudrību’ un savas pārliecības dēļ, saslimstot ar SARS-CoV-2, medicīniskai palīdzībai ir jābūt par maksu. Bez valsts līdzmaksājumiem. Šobrīd darbojas princips – "ja es vadu automašīnu dzērumā, bet Tu savā mašīnā esi piesprādzējies, un notiek sadursme starp mūsu automašīnām… Tev tak nevajadzētu nomirt, ne tā?!”

Es zinu un saprotu, ka daudziem ir bailes no šīs vakcīnas. Cilvēka dabā ir baidīties, tas ir instinkts, kas palīdz izdzīvot un tas nav nekas nosodāms. Bet es ticu un uzticos medicīnai un zinātnei. Ar līdzekļiem, kas ir ieguldīti (gan materiāli, gan cilvēku resursi), šīs vakcīnas ir nesalīdzināmi drošākas par pirmajām baku (kas vispār bija pirmā vakcīna) vakcīnām, un cilvēki tai uzticējās. Kādēļ mēs ticam, ko kāds neeksistējošs ‘profesors’ raksta Facebook, bet nevis mūsu pašu mediķiem?! Līdz šim, nebiju zinājusi, ka mums apkārt ir tik daudz Oksfordu, Hārvardu un Kembridžu absolvējušu mikrobiologu, virusologu un imunulogu, es apzinos, ka pēc mana komentāra, tā sabiedrības daļa, kurā dominē šie augsta līmeņa speciālisti, metīsies mani nosodīt un pārmest, ka tāds ir mans un manas ģimenes viedoklis.

- Pastāstiet par savu brīvo laiku, vaļaspriekiem un interesēm?

AĀ.: Brīvo laiku man patīk pavadīt dabā un kustībā, tāpēc priekšroku dodu sportiskām aktivitātēm, bieži ieplānoju kādu izbraucienu, ļoti patīk ceļot. Dejoju tautas dejas. Ikdienā labprāt pavadu laiku virtuvē, gatavojot ēst.

SEG.: Ārpus slimnīcas un mācībām mans miers tiek atgūts ar pastaigām. Dzīvoju ārpus pilsētas, tādēļ pastaigas ir īpaši baudāmas. Tāpat arī izbraucieni ar riteni. Un, protams – peldēšana. Peldēšanai veltīti vairāki gadi un tas vienmēr būs ‘mans’ sporta veids. Taču mana mīļākā brīvā laika pavadīšanas aktivitāte ir ik mirklis kopā ar meitiņu. Un medicīnas studijas ir apvienojamas ar ģimenes dzīvi.

- Kādi ir Jūsu nākotnes plāni? Ko gribētos dzīvē sasniegt?

AĀ.: Mērķi man vienmēr ir bijuši, šobrīd galvenās ir mācības. Man ir svarīgi justies labi, tāpēc cenšos atrast veidu, kā sabalansēt ikdienu, lai ir laiks arī atpūsties.

SEG.: Es noteikti vēlos kļūt par to ārstu, no kura cilvēki nevairās. Kuram viņi var uzticēties, nevis saskarties ar kārtējo nievājošo attieksmi un paviršību gan pret sūdzībām, gan slimnieka kopējo (tai skaitā psihosomatisko) stāvokli. Šobrīd tuvākais mērķis – uzrakstīt un aizstāvēt zinātnisko darbu, absolvēt RSU medicīnas fakultāti un veiksmīgi uzsākt mācības rezidentūrā. Pārējo – laiks rādīs.

- Paldies par sarunu! 



Komentāri (0-1/1)

  • AINIS
    24.11.2021 22:39
    Pie vakcinācijas autobusa šodien nebija 1h laikā neviena cilvēka-NEVIENA,bet līdzekļi tiek tērēti uz nebēdu!???

Atstājiet komentāru