2024.gada 24. februāris

Diāna, Dina, Dins

Tuk, tuk, kas klauvēja? Saruna ar Ziemassvētku vecīšiem un Salaveci (FOTO)

Tuk, tuk, kas klauvēja? Saruna ar Ziemassvētku vecīšiem un Salaveci (FOTO)

Nevieni Ziemassvētki nav iedomājami bez Ziemassvētku vecīša, Salatēta vai Rūķīša atnākšanas. Galu galā, šim tēlam ir svarīgs uzdevums - visa gada garumā jāpamana ikkatra bērna labie darbiņi, lai tieši Ziemassvētkos bērnus par tiem apdāvinātu. Ziemassvētku vecītis ir folkloras tēls, kurš, pēc vairāku Rietumu kultūru tradīcijām, Ziemassvētku vakarā (24. decembrī) nes dāvanas bērniem, kuri iepriekšējā gadā labi uzvedušies. 

Ziemassvētku vecītis parasti tiek attēlots kā apaļīgs, sarkanā tērpā ģērbies vīrs ar garu, baltu bārdu. Ir vairākas versijas par Ziemassvētku vecīša dzīvesvietu. Eiropā parasti uzskata, ka viņš dzīvo Lapzemē. Amerikāņu versijā viņš dzīvo Ziemeļpolā kopā ar Klausas kundzi, ļoti daudziem elfiem un vismaz astoņiem vai deviņiem ziemeļbriežiem.  Radio1.lv vēlējās noskaidrot, kāds ir Ziemassvētku vecītis, kas bērniem dāvanas nes Latvijā, Jēkabpilī. Uz sarunu aicinājām trīs šī amata pārstāvjus – Jāni (Jānis Svilpe), Rolandu (Rolands Laguns) un Pēteri (Pēteris Draņevičs).

-    Kā Tu sevi dēvē - Ziemassvētku vecītis, Santa Klauss vai Salavecis un kāpēc?

Jānis:
Ziemassvētku vecītis, jo tas ir Ziemassvētku laiks.

Rolands: Protams, Ziemassvētku vecītis. Tas ir gan latvisks vārds, gan arī manā paša ģimenē no bērnu dienām iegājies vārds. Un nenoliedzami, tas arī izklausās mīļāk, jaukāk un sirsnīgāk nekā citi varianti, kas ir aizgūti no citām zemēm, bet tāpat līdzās iesakņojušies mūsu sarunvalodā.

Pēteris: Salavecītis. Latviešiem nav Santa Klausa un tie jau arī ģērbjas savādāk. 

-    Kā kļuvi par Ziemassvētku vecīti? Pastāsti par pirmo reizi šajā lomā?

Jānis:
Mūsu vecākajam dēlam jau 45 gadi, esmu Ziemassvētku vecītis kopš viņa pirmajiem Ziemassvētkiem. Dzima nākošie bērni, arī kaimiņbērni nāca ciemos un tā tas pamazām aizgāja. Gan visos pasākumos Zasā, kur esmu dzimis, dzīvojis un strādājis, esmu bijis Ziemassvētku vecītis. Joprojām eju uz eglītēm, arī šogad pirmās jau aizvadītas. 


Ziemassvētku vecītis Rolands ar Sniegpārsliņu

Rolands: Dzīvi var iedalīt trīs posmos: 1) Tu tici Ziemassvētku vecītim; 2)Tu vairs netici Ziemassvētku vecītim; 3) Tu jau pats esi Ziemassvētku vecītis. Ar mani šis viss notika neticami ātri. Es pat teiktu – Ziemassvētku vecītis atrada mani, nevis es viņu. 2017. gadā no Variešu bērnudārza es saņēmu uzaicinājumu, iepriecināt bērnus Ziemassvētkos. Kas es par Ziemassvētku vecīti 17 gados? Atteikt neprotu, lai notiek kas notikdams, metos avantūrā. Tērps atrasts, muzikāla, izklaidējoša programma/šovs sagatavots un pasākums lieliski novadīts. Skolotājas laimīgas, vecāki iepriecināti, bērni brīnuma pārņemti, pats – gandarīts par paveikto. Tā man šobrīd ir 23, un es joprojām esmu Ziemassvētku vecītis jeb Ziemassvētku jaunietis.

Pēteris: Vai Dieviņās… nē, neatceros. Tas ir jau no 90.tajiem gadiem un vēl daudz, daudz agrāk. Man šķiet, ka es jau visu mūžu esmu Salavecis.

-    Cik bieži Ziemassvētku/Jaungada sezonā iejūties vecīša lomā?
 

Ziemassvētku vecītis Jānis.

Jānis: Kā Ziemassvētku vecītis eju uz eglītēm gan skolās, gan bērnudārzos, tieku aicināts arī uz ģimenēm. Tagad eju uz vienu egli dienā, kādreiz, spēka gados, bija astoņas deviņas dienā, tagad, kad Ziemassvētku vecītim tuvojas jau 400 gadu, eju mazāk, bet joprojām esmu Ziemassvētku vecītis.  

Rolands: Šobrīd šis jau ir 5.-6. gads. Protams, pēdējos gadus, laikam ātri skrienot, Ziemassvētkos ievelku elpu un veltu laiku vairāk sev un saviem mīļajiem, jo būt par labu vecīti prasa milzum daudz enerģijas un laika, īpaši, ja darbs jādara pašā svētku vakarā. Bet pa šiem gadiem ir piedzīvoti daudzi jo daudzi brīnumskaisti notikumi. Esmu viesojies skolās un bērnudārzos, deju kolektīvu pasākumos, iegriezies vairākās darbavietās gan tuvākā, gan tālākā apkārtnē, arī metinātāju cehā Saldus pusē. Apciemojis lielākas un mazākas ģimenes dzīvokļos, privātmājās, pagalmos un “nejauši” saticies sniegota meža ielokā. Ar draudzeni Sniegpārsliņu devies zirga pajūgā cauri sniegotiem pagalmiem Mārcienas pusē. Šogad arī paspēju iegriezt ballīti ar bērniem uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves.


Ziemassvētku vecītis Pēteris.

Pēteris: Visur. Gan tautas namā, gan ģimenēs, gan bērnudārzos, skolās un citur. Kādreiz Tautas namā taisījām speciālu uzvedumu, tur es katru gadu biju. Ir būts arī ārpus Jēkabpils un novada, var teikt Latvija kā Salavecim izbraukāta krustu šķērsu. Aicina arī ģimenēs, bet tur man ir noteikumi, jo bijusi rūgta pieredze, ka pieaugušie rīkojas neatbilstoši, tāpēc jau iepriekš lūdzu nepiedāvāt alkoholu un nesaukt mani vārdā, jo bērni skatās, klausās un Salavecim ir jābūt Salavecim, nevis Pēterim vai Pičam un jāēd un jādzer savs mīļākais dzēriens piens ar cepumiem nevis alkohols. Vienu gadu arī Aina Poiša mani uzaicināja uz televīziju, lai parādu bērniem, kā Salavecis ģērbjas. Teicu, es taču nevaru rādīt, kā lieku grimu, bārdu. Bērniem Salavecis ir īsts, es varu parādīt, kā es uzvelku manteli, vilnas zeķes, zābakus. To arī parādīju. Tur no Jēkabpils, man nezinot bija uzaicināts puisis, kas kādreiz esot maziņš pārbaudīja vai es esot īsts salavecis, raustot mani aiz uzacīm. Man tās no dabas kuplas aug, vasarā es nogriežu, bet ziemā, kad nāk gadumija, ataudzēju. Es uzacis nokrāsoju ar baltu krāsu, pēc tam tās sacietē, es tās izķemmēju un ir kā Salavecim. Un tas puisis, pārbaudot Salaveča īstumu, raustīja mani aiz uzacīm un izbrīnīts teica – īsts. Tas bija pārsteigums tikties ar viņu jau kā pieaugušu puisi.

-    Kāda ir Tava programma?

Jānis:
Tā man ir no tautas dziesmām – “Reiz mežā dzima eglīte”, “Adiet bērni, ko adiet”, “Kas dārzā, kas dārzā” utt. Bērni jau gaida dāvanas, bet vecāki un vecvecāki, kas atnāk uz eglīti, tie gaida vecīti, iespēju atcerēties savu bērnību. Tāpēc arī aicina mājas vizītēs.

Rolands: Programmas domāšana vienmēr ir sarežģītākais, bet interesantākais posms. Nevēlos būt allaž nogurušais vecītis, tādēļ katru gadu lieku lietā savu radošumu domājot arvien jaunas un jaunas aktivitātes. Svarīga ir efektīva ierašanās (esmu ieradies ar GPS, ragavām, kamanām, skrejriteni, ķerru, pa durvīm, logiem un ekrāniem u.t.t.), aktivitātes, kas aizrauj gan bērnus, gan vecākus, un brīnumaina maisa raisīšana vaļā. Bet sīkāk… Mums tas reiz ir jāpiedzīvo satiekoties.

Tomēr lielākais prieks pēc visa ieguldītā darba ir saņemt novērtējumu. Kādas skaistas rindas reiz man atstāja kāda skolotāja, un es tikai varu parakstīties zem katra viņas vārda.

"Šis ir baltais laiks, kad mazi un lieli sāk gaidīt Ziemassvētku brīnumu, ko katrs var saprast citādāk. Bērni pārsvarā ar prieku un nepacietību gaida svētku noskaņu skolā un mājās, un viņu izpratnē pats svarīgākais ir dāvanas un, protams, Ziemassvētku vecītis. Bet vecīši mēdz būt dažādi. To es zinu, jo, jau 28 gadus strādājot sākumskolā, esmu redzējusi visvisādus. Iespējams, bērni savā sajūsmā varbūt nepamana atšķirības, bet es kā pieaugušais gan tās saskatu. Vieni vecīši runā sieviešu balsīs, visbiežāk viņiem ir kādas skolotājas balss. Tādi atnāk, ja pilnīgi neviens vīrietis tuvākajā apkaimē nav atrodams vai arī atsakās no šī goda. Citi vecīši ir mīlīgi, bet samulsuši, ļāvuši pierunāties šim amatam, sabiedriskā kārtā ierodas pie egles un sirsnīgi klusē. Te nu atkal darbs skolotājai. Visskumjākā kategorija ir tie, kuriem būt par vecīti nozīmē papildu ienākumu avotu gada nogalē. Un tikai. Ir cenrādis, ir atstrādāta, štampiem pilna ņemšanās, sapelējušu rotaļu piedāvājums, bet nav ne mīļuma, ne sirsnības.

Bet tad it tādi vecīši, kas nāk ar savas svarīgās misijas izpratni – nest prieku, mīļumu, pārsteigumus, brīnumus. Tādu nav daudz, bet viņi ir. Viens no šādiem vecīšiem ir pazīstams šeit pat. Viņš ir ārkārtīgi radošs, gatavošanās procesā meklē un atrod visvisādus pārsteidzošus trikus un efektus, rada šovu, prot šķilt jokus, ir mūsdienīgs, dāvā savu uzmanību visiem klātesošajiem – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Arī vizuālais tēls ir ļoti pārliecinošs – apaļīgs, sasārtis vīrs bez nodevīgām detaļām.
 
Šis brīnišķīgais vecītis ir IZCILĪBA!!! Mana skolotājas sirds, vērojot viņa darbošanos, kūst kā šokolādes konfekte sakarsušā bērna plaukstiņā. Es vēlos viņu satikt katru gadu no jauna, lai atkal redzētu un izbaudītu, kā brīnums notiek saskares vietā, jo šī Ziemassvētku vecīša ierašanās un darbošanās ir krāšņs un sirsnīgs uzvedums, kurā ielikta izdoma un, pats svarīgākais – sirds. 

Pērn divi vecāki, pēc pasākuma garāmejot, man teica: “Nonākot jūsu skolā, es jūtos kā pasakā!” un “Es pirmo reizi satiku TĀDU Ziemassvētku vecīti!” (teicējam bija 36 gadi). Es piekrītu. Un gaidu tikšanos, jo zinu, ka bērniem tā atnesīs svētkus."

Pēteris: Tas ir paša rakstīts scenārijs ar kuru es eju pie bērniem. Man gan tie, kuri uzaicina “bļauj” vajag īsināt, es saku nē, tā nevar, ja eju pie bērniem, tad visam ir jānotiek. Salavecis nenāk, lai tikai dalītu dāvanas. Salavecis ienāk, apsveicinās ar bērniem un bērni uzreiz skrien klāt, apķerās un tas ir tik mīlīgi. Salavecim ar bērniem jāaprunājās un obligāti kopā jānodzied kāda dziesma, kaut vai Salaveča dziesma – “Reiz mežā dzima eglīte”. Un obligāti jānodejo viena kopīga deja un jāiziet kāda rotaļa, jo bērniem jau patīk izskraidīties un ja vēl kopā ar Salavecīti! Tad taisām vilcienu, kur mammas ir motors, kas saka čuk-čuk un tēvi svilpes un braucam pēc dāvanām, piestājot dažādās pieturās. Lai tiktu pēc dāvanām, jāiesaistās visiem. Es arī noklausos visus bērnu pantiņus, ja ir mācījies, ir jāskaita.

-    Kāds ir Tavs tērps?

Jānis:
Man ir sarkans, skandināvu tipa, īsais Ziemassvētku vecīša tērps. Pirmos gadus, kad sāku iet kā vecītis Zasā, bija kāda reize, kad vilku kažoku uz otru pusi, bija arī garie tērpi, bet tagad man ir speciāli šūts. To es ik pēc trim četriem gadiem šuju no jauna, jo kad iet intensīvi uz eglītēm, tērps nolietojas. Tagad jau retāk jāatjauno, eju mazāk, galvenokārt pie saviem desmit mazbērniem un gaidu jau 11 mazbērnu. Savu tērpu nevienam nedodu, pat meitai, kas strādā pirmsskolā. Tērps ir svēta lieta, rituāls. 

Rolands: Pirmajos vecīša gados no sākuma tērpu aizņēmos, pēc tam iznomāju, līdz nonācu līdz savam tērpam. Te svarīga ir katra detaļa – lai mētelis ir sarkans un bagātīgs, lai bārda un mati ir balti un kupli, aksesuāri saskaņoti, un viss kopā rada pavisam ticamu sajūtu gan bērniem, gan vecākiem, gan tev pašam. Manā gadījumā svarīgi ir arī vecīša apkārtmēri, tādēļ zem mēteļa tiek pamatīgi piestrādāts, lai vecītis izskatās omulīgs un ticams no visām pusēm. Protams, katru gadu tērpu nākas uzlabot. Te iemetināšu paldies savai mammai, kas ar prasmīgām šuvējas rokām ik gadu palīdz man radīt brīnumus.

Pēteris: Salavecītis ir lielā sarkanā mētelī. Lai gan arī manā tērpā, pareizāk sakot zem tā, ir kaut kas no Santa Klausa tērpa elementiem – tas ir sarkans kombinezons ar lielu melnu jostu kā Santa Klausam. Bērni jau reizēm lien zem tā Salaveča manteļa un skatās, kas ir kājās vai ir īsts Salavecis vai arī tēta biksēs un kurpēs. Es jau arī kādreiz izrādu savu kombinezonu, kas ir speciāli šūts. Ejot dejās un rotaļās ar bērniem Salavecītim paliek karsti un tad es novelku to manteli un visiem lieli brīnumi. Bērni redz, kas apakšā un saka – ooo, tas ir īsts Salavecis. Man viss tērps ir speciāli šūts, krustmeita no Londonas atsūtīja skaistu Santa Klausa bārdu, cik tā ir viegla un kupla.

-    Vai ir bijuši kādi kuriozi?


Ziemassvētku vecītis Jānis.

Jānis: Nē, eglītes ir eglītes un Ziemassvētku vecītis tiek galā visās situācijās.

Rolands: Ir, un daudz, bet visus ir grūti spēt atcerēties. Pirmajās reizēs kuriozus radīju es pats ar nost krītošām biksēm un citiem niekiem, pie kuriem nācās piestrādāt, lai tā negadās. Bet galvenokārt “pērles” jau ber bērni ar dažādiem spārnotiem komentāriem un jautājumiem. Piemēram, kāds puika reiz sūdzējās: “Mans tētis Ziemassvētku vecītim vēstulē prasīja "pišķiku", bet vecītis viņam atnesa tikai putekļu sūcēju un televizoru.”

Pēteris: Pagājušajā gadā man zvana meitene un saka, vai jūs nevarētu atbraukt man par Salavecīti bērniem. Atbildu, kāpēc gan nē, ja atbrauksiet man pakaļ un aizvedīsiet. Jautāju, kur tas ir? Man atbild – Oslo. Es saku, kur, kur, meitenīt, vai jūs zināt, kur atrodas Oslo? Tas taču ir ārzemēs, tā nav Latvija. Es domāju, ka mani kāds nes cauri. Izrādījās, nē.  Man bija pārsteigums.. Mani aicina uz Oslo. Ooo, tad jau es tik tālu esmu populārs.

-    Vai ir konkurence Ziemassvētku vecīšu, kā pasākumu vadītāju vidū?

Jānis: Ļoti labi, ja ir. Es priecājos, kad nāk jaunie. Reizēm šajā tēlā iejūtas arī sievietes, bet bērni to jūt un nesaprot, kāpēc vecītis runā sieviešu balsī. Lai sieviešu kārtas pārstāvji man piedod, bet tas tāpat kā baznīcā nav īsti pieņemami – mācītājs sieviete, vai Ziemassvētku vecītis – sieviete, šī tendence nāk no ārzemēm. Tur varbūt tas arī der, bet šeit nē. Ziemassvētku vecītim jābūt vīrietim. Turklāt bērni ir pieraduši pie audzinātājām un grib citu balsi dzirdēt, kad skaita pantiņu Ziemassvētku vecītim. 

Rolands: Grūti spriest, konkurenci es nejūtu. Vienam patīk tāds vecītis, otram citāds. Katru gadu es saņemu daudz aicinājumu, diemžēl daudz arī nākas atteikt, jo nepietiek nedz laika, nedz mazliet jaudas. Kas liek atkal domāt, vai tiešām mūsu apkārtnē ir tik trūcīgi ar Ziemassvētku vecīšiem? Tādos gadījumos cenšos ieteikt citus man zināmos, manītos amata brāļus mūsu pilsētā. Ja neatrod – tad droši vien brīnumu gaidītājiem nākas lūgt kādu tēvu palīdzību, kas būtu gatavi pildīt šo pienākumu.

Pēteris: Nav. Neiet jau neviens, jaunie negribīgi. Ar bērniem ir jāmāk, jāprot sarunāties, rotaļāties.

-    Vai Tavā Ziemassvētku vecīša maisā ir arī žagari?

Jānis: Nē, es tādas lietas nekad neesmu nesis un nenesīšu.

Rolands: Nekad nav bijis, un domāju, arī nebūs. Turpretī manā maisā vienmēr līdzi ir jautra mūzika, eglīte, sniegs, superjaudīgais blēņu uzsūcējs “Blēņulators 2430” un citi pārsteigumi.

Pēteris: Nē, nē nav. Es žagarus nenesu.

-    Kur smelies spēku un iedvesmu svētkiem?

Jānis: Tās acis, tās bērna acis, kad viņš skaita pantiņu, tas tādu enerģiju dod, kā kad ticīgs cilvēks Dievam lūgšanu skaita. Es esmu ticīgs un katru rītu sāku ar tēvreizi par savu ģimeni un dzimtu. Es arī muzicēju. Tagad svētku laikā ar mutes harmoniku es skolā spēlēju visas Ziemassvētku dziesmiņas, atveru klases durvis, lai mūzika plūst pa visu skolu, rodas svētku noskaņojums. Es cenšos turēties pie pozitīvā un ar līkumu eju negatīvajam un pesimismam. Eju baznīcā. Tas arī dod iedvesmu un spēku.

Rolands: Spēks rodas atpūšoties, tāpēc arī pēdējos divus gadus esmu mazliet retāk manāms Ziemassvētku vecītis. Kā zināms – kas daudz strādā, daudz atpūšas. Bet mani vienmēr uzlādē enerģija, ko saņemu, satiekot bērnus, kas patiesi tic svētku brīnumam, un mūzika. Pat reizēs, kad īsti pats vēl neesmu noskaņojies uz īstās svētku nots, zinot to, cik daudz prieka radīs katra satikšanās, uzlādējos, eju un daru!


Ziemassvētku vecītis Pēteris.

Pēteris: Es nezinu. Vajag un viss. Ja aicina, ir jāiet, kamēr vēl spēks un kamēr vēl varu.

-    Vai mūsdienās bērni joprojām tic Ziemassvētku vecītim un vai šī ticība jāsaglabā?

Jānis: Tic. Man neviens bērns vēl nav teicis, ka netic Ziemassvētku vecītim. Jautā – tu esi īsts? Jā īsts, parausta bārdu, oi sāp, jā ir īsts. Tā nav mānīšanās. Ja tā domā, tad jau vajag atteikties no arī no pasakām. Kur tā dzīves īstenība, saka Bībelē, bet visi jau visas zinātnes nemācās no Bībeles. Tā ir viena lieta, bet pārējais ir tas, ko mums vajag. Bērniem nevajag atņemt sapņus. Kur radīsies zinātnieki, ja bērni nesapņos, neattīstīs fantāziju. Bērna fantāzija, radošums veidojas no pasakām, kas attīsta iztēli. Ja kāds to grib atņemt, tā ir vardarbība pret bērnu, Ziemassvētku vecītis nav mānīšana, tā ir folklora.

Rolands: Mani novērojumi rāda, ka tic. Un pat tie, kas netic, arī tic. Ziemassvētku vecītim ir tas svarīgais un sarežģītais uzdevums ar savu darbošanos nenodot sevi, kļūdas pieļaut, es domāju, ir viegli. Tāpēc vienmēr uzmanību pievēršu visām detaļām un cenšos radīt ticamus pārsteigumus, kas atstās uz pauzes gan mazus, gan lielus. Kamēr vien ticēsim brīnumiem, tie notiks. Ziemassvētki ir īstais laiks, kad tad vēl? Un tas nekas, ka pieaugot bērns saprot īsto realitāti, jo paliek taču skaistas bērnības atmiņas.

Pēteris: Tic. Bērni tic Salavecītim. Svarīgi bērniem nezaudēt ticību, ilūziju. Ja mēs šajā laikā, kad tik daudz saskaramies ar negatīvo, karu un visām citām lietām, kas notiek pasaulē vēl atņemsim ticību labajam, pasakai, fantāzijai, kas paliek? Ja bērni zaudēs ticību, uz ko mēs balstīsimies? Kultūru saglabāt vajag!

-    Vai Tu tici Ziemassvētku vecītim?

Jānis:
Kad uzvelku savu tērpu, es esmu Ziemassvētku vecītis, es tam ticu, ja neticētu – neietu uz eglītēm.

Rolands: Kā nu ne? Katru reizi, kad paskatos spogulī – noticu ar vien no jauna.

Pēteris: Nu kā es varu neticēt, ja es pats esmu Salavecis.

-    Ko novēli bērniem un visiem citiem Ziemassvētkos?

Jānis:
Priecīgus, mīlestības, veselības pilnus Ziemassvētkus. Mīlestībā vis rodās. Vēlu – Mīlestību visās dzīves situācijās.


Ziemassvētku vecītis Rolands.

Rolands: Lai novēlējums izskan Ziemassvētku vecītim mīļā dzejā.
Ir balta skaudība, ir balta laime, ir balti joki un džemperis maigs.
Ir balta saule, ir balta sirds, ir balta nelaime un piens.
Ir balti smiekli, ir balti darbi, un no visa pa druskai kaut kas.
Bet visbaltākais no visa ir tavs prieks.

Pēteris: Visiem stipru, stipru veselību, lai bērniem un mums visiem ir miers virs zemes, lai nepiedzīvojam to nelaimi, ko piedzīvo ukraiņu bērni. Lai mūsu bērni nekad nepiedzīvotu karu! Mieru, mieru, mieru un saticību visās ģimenēs.

-    Paldies par sarunu!

Sandra Mikanovska,
Radio1, Ceturtdiena

Foto: No privātajiem albumiem

Atstājiet komentāru