Vladimirs Ždanoks: TF mērķis bija vienota un neatkarīga Latvija. Esam izpildījuši tikai vienu punktu
- Sandra Mikanovska --
- 18 janvaris 2024 --
- 0Komentāri
Saistībā ar šiem notikumiem, vēl pagājušā gada nogalē “Ceturtdiena” uz sarunu aicināja vienu no Tautas frontes līderiem Latvijā, Tautas frontes Domes locekli Vladimiru Ždanoku. Atmodas laiks, kad tika dibināta Tautas fronte, kad pēc gada tika izveidots “Baltijas ceļš” un vēl pēc pāris gadiem Latvijas iedzīvotāji stāvēja uz barikādēm, ir spilgtu notikumu piesātināts un, protams, ne viss ir izstāstāms un ne viss ir aprakstāms vienā intervijā. Tāpēc intervijas laikā Vladimirs Ždanoks dalījās ar notikumiem, kas palikuši visspilgtāk atmiņā, ar pārdomām, arī rūgtām, par dzīvi pēc šiem notikumiem un mūsdienu aspektiem Latvijā, saistībā ar vēsturiskajiem notikumiem.
- Kā viss sākās Jēkabpilī?
VŽ.: Pirmie aktīvistu saieti bija “Daiļradē” un toreizējā Skaitļošanas centrā. Sākām dibināt nodaļas darba vietās Jēkabpils rajona uzņēmumos . Izveidojām nodaļu Lauktehnikā,kur es strādāju par galveno mehāniķi, mani ievēlēja par šīs nodaļas priekšsēdētāju. Pirmajā Jēkabpils rajona konferencē mani ievēlēja arī Tautas frontes valdē, tā es darbojos , biju priekšsēdētāja vietnieks. Tolaik tautā bija liels pacēlums, liela vienotība, vienprātība. Tas mērķis bija viens – vienota un neatkarīga Latvija. Diemžēl izpildīts ir tikai viens punkts – neatkarīga Latvija. Mums nav vienota Latvija. Latvijā ir izveidojusies divkopienu valsts, kas savstarpēji praktiski nekontaktējas. Tā ir ļoti slikta zīme. Latvijas tautas vienotība ir jāveido. Jāteic, ka tagad tas jādara no nulles, iespējams, pat no mīnusa. Tās lielākās kļūdas pieļāva pašā sākumā. Es visās savās runās atzīmēju vienu lietu, atgādinu 1991.gada 3.martu, kad notika balsojums par Latvijas neatkarību. Tā bija tautas aptauja, kurā varēja piedalīties jebkurš. Toreiz vēl nebija ne pilsoņu, ne nepilsoņu, visi Latvijā dzīvojošie varēja nobalsot par vai pret Latvijas neatkarību. Tā laika statiska uzrādīja ka Latvijā dzīvo 49% latviešu un 51% cittautiešu. Tad ir jautājums, kā par neatkarību varēja nobalsot vairākums 73,4%, ja latviešu bija 49 %? No kurienes tie 73,4 % radās? Tas nozīmē, ka par Latvijas neatkarību iestājās un balsoja ne tikai latvieši, bet arī Latvijā dzīvojošie cittautieši. Kas ar viņiem notika pēc balsojuma? Viņi kļuva nevajadzīgi. Es teiktu, ka valstij lojālos cittautiešus “uzmeta” ar lielu blīkšķi. Mani tajā skaitā. To neizdarīja kāds nezināms ienaidnieks, mēs to izdarījām. Mēs paši sev iešāvām kājā un Latvija kļuva par divkopienu valsti. Tagad mēs intergrācijas jomā klibojam un vēl ilgi klibosim. Cilvēki, kas balsoja par Latvijas neatkarību, kas bija “Baltijas ceļā” un uz Barikādēm, palika bez pilsonības, palika bez sertifikātiem, bez tiesības privatizēt zemi u.t.t.
Visu jau neiztāstīt. Pats galvenais – Tautas fronte tika izveidota, tika ievēlēti cilvēki. Aktīvi bija daudzi, ļoti aktīvi bija krustpilieši, piemēram, Roberts Laivinieks, aktīvi Atmodas laikā darbojās mežrūpnieki, MRS kolektīvs un Lauktehnika. Aktīvi darbojās arī Viesīte ar Andri Baldunčiku priekšgalā. Ļoti aktīva bija arī Zasas nodaļa, Salas nodaļa. Tie bija ļoti lieli kolektīvi, kur bija daudz cilvēku un bija lielas un ļoti aktīvas nodaļas. Galvenās aktivitātes – rīkojām TF domes sēdes un apspriedām Rīgā TF izstrādātās rezolūcijas,kuras bija nodaļām jāakceptē. Aktīvi darbojās ļoti daudz cilvēku .Es biju Itas Kozakēvičas uzticības persona.Tā bija īsta cīņa, kas bija jāizcīna, lai Ita Kozakeviča tiktu ievēlēta Augstākajā padomē. Braucām aģitēt pat uz armijas daļām, ko tagad grūti iedomāties. Es biju novērotājs Krustpils karaspēka daļā, kur par Itu nobalsoja 103 armijnieki.
Visspilgtākās atmiņas ir “Baltijas ceļš” un “Barikāžu laiks”. Barikāžu laikā es biju Saeimā deputāta Induļa Strazdiņa palīgs. Gulējām tur uz matračiem un barikāžu laikā dzīvojām Saeimā. Bijām ielenkti ar barikādēm un omoniešiem. Bruņutransportieri apkārt. Barikāžu laikā notikumi sagāja, kā vienā lielā kamolā, bet uz barikādēm izstāvējām. Tad Rīgā bija pirmais Tautas frontes kongress, tad otrais kongress. Braucām uz kongresiem. Es arī teicu runu Otrajā tautas frontes kongresā. Man ir patīkami, ka mana runa atrodama un ir izlasāma Tautas frontes muzejā. 1988.gadā, bija svarīgs notikums - Latvijas PSR tautību forums Rīgā kongresu namā. Mani izsauca uz Jēkabpils rajona Partijas komiteju. Jautāju, ko es tur bezpartejiskais darīšu, es nekad neesmu bijis ne komjaunatnē, ne partijā. Aizbraucu. Partijas komiteja mani nozīmēja par Jēkabpils rajona krievu kopienas delegācijas vadītāju Latvijas PSR tautību forumā. Tur es runu teicu trīs valodās – latviešu, poļu un krievu, foruma prezidijā sēdēja Ita Kozakeviča. Viņa noklausoties manu runu, pienāca klāt un teica, tu neesi nekāds krievs, tu esi polis. Man pasē bija ierakstīts krievs,jo tēvs man ir krievs. Ita Kozakeviča mani aizveda pie poļu frakcijas reģistratūrā un pārreģistrēja kā poli. Kopš tā laika ar Itu Kozakeviču Atmodas laikā notikumos kļuvām nešķirami.
- Pagājuši 35 gadi, kopš tautas Frontes dibināšanas, kā šobrīd jūtās Tautfrontieši?
VŽ.: Jā, laiks pagājis, Tautas fronte vairs nav aktuāla? Savulaik prezidente Vaira Vīķe-Freiberga aicināja uz pieņemšanām tautfrontiešus . Arī es esmu bijis. Pēc tam uz pieņemšanu aicināja arī Andris Bērziņš un viss… Tagad tautfrontiešus vairs neaicina. Kādi pasākumi notika Jēkabpils novadā par godu Tautas frontes 35.gadadienai? Vienīgi izstāde Jēkabpils vēstures muzejā. Secinājums, Tautas fronte vairs nav aktuāla, vēsture nav aktuāla. Protams, ir cita paaudze, viņi vairs daudzko nezina. Par to pārliecinājos darbojoties, lai Jēkabpilī būtu Itas Kozakevičas piemineklis, pārliecinājos, ka daudzi nezina, kas ir Ita Kozakeviča, nezina Tautas frontes vēsturi. Tātad skolās to nemāca. To jūt bijušie tautfrontnieki. Tautas frontes cilvēki, kas ar savu iedvesmu veicināja Atmodas laiku, stāvēja Baltijas ceļā un uz Barikādēm ,viņi ir aizgājuši prom no politikas.Aktīvi ir tikai daži -Sandra Kalniete,Dainis Īvāns, Romualds Ražuks,varbūt vēl kāds.Tas nozīmē, ka ir cita paaudze, citas intereses un iepriekš paveiktais nav pilnībā novērtēts. Tā ir viela pārdomām. Tas ir normāli, jo tagad ir citas aktualitātes.
- Ko iesakāt darīt?
VŽ.: Mazāk jāskatās uz pagātni, vairāk uz šodienu un rītdienu. Ja mēs nedarīsim visu, kā nākas katrs savā vietā, cenšoties cits citam palīdzēt, palīdzēt, nevis likt sprunguļus ceļā, tad uz attīstību nav ko cerēt. Pat tādā mazā pilsētā kā Jēkabpils ir negatīvi piemēri, konkrēti neminēšu, kad divi latvieši viens otram zāģē. Vienkārši zāģē, lai tam otram neveicas. Tas tak nav normāli un tas ir negodīgi. Ir jāpalīdz cilvēkiem. Ja mēs sīkās lietās nepalīdzam cits citam, tad lielās lietās mēs vēl jo vairāk nepalīdzēsim. Savukārt, jo vairāk cits citam palīdzēsim, jo vairāk būs pozitīvu impulsu dzīvot tālāk. Ja mēs viens otram sakām tikai negācijas un mēģinām ieriebt, veidojas negatīva vide. Uzskatu, ka jāatbalsta uzņēmēji, kas strādā, kas veido mūsu ekonomiku. Es gribētu pozitīvā nozīmē izcelt trīs vietējos uzņēmējus, kur uzņēmumiem ir vairāki īpašnieki, bet, kuri gadu desmitiem strādā un ar darbu ir pierādījuši, ka var veiksmīgi strādāt kopā. Pirmkārt, tas ir SIA “Ošukalns”. Ja trīs īpašnieki 30 gadu laikā nav sastrīdējušies un veiksmīgi strādā, tas ir liels pluss un labs piemērs mums visiem. Otrs – SIA “Sedumi”, arī šai lielajai puķu audzētavai ir vairāki īpašnieki, kas ir pozitīvs piemērs, ka var veiksmīgi strādāt komandā. Trešais piemērs - Jēkabpils PMK. Veiksmīgi strādā liels kolektīvs. Cepuri nost. Cilvēki strādā un nekož viens otru nost, attīstās, nāk ar jaunām idejām. Lūk, uz šādiem piemēriem jāskatās, jāiedvesmojas.
- Jūs tomēr kļuvāt Latvijas pilsonis, startējāt vēlēšanās, bijāt deputāts...
VŽ.: Es laikam esmu vienīgais cilvēks Latvijā, kas atteicās no pilsonības par sevišķiem nopelniem. 1996.gadā Valdis Birkavs uzrakstīja Saeimai vēstuli par Vladimiru Ždanoku, ka viņam par sevišķiem nopelniem vajag piešķirt Latvijas pilsonību. Jautājums, kāpēc to neizdarīja Tautas Frontes Domes priekšsēdētājs, Augstākā padome, Ministru kabinets? Viņi zināja, ka Tautas frontes domē bija cittautieši, kas balsoja par pirmo pilsonības likumu, Latvijas neatkarību un, kuri cerēja, ka arī viņi kļūs par Latvijas pilsoņiem? Dīvaini, ka pilsonību par sevišķiem nopelniem saņēma sportisti, uzņēmēji u.t.t. Daudzi tautfrontieši bija pelnījuši pirmie un nekavējoties saņemt pilsonību.
- Kā jūs vērtējat šodienas situāciju pasaulē?
VŽ.: Situācija ir ļoti nopietna. Pasaules ģeopolitikā valda pilnīgs haoss. Pat nesaprotami, kas notiek. Mēs esam Eiropas Savienībā, esam NATO dalībvalsts, mēs vēršam sankcijas pret Krieviju. Tajā pašā laikā ne visas Eiropas Savienības valstis to dara. Pat darbojas pret sankcijām. Spilgtākais piemērs Vācija, kas turpina iepirkt Krievijas gāzi.Tā rīkojas, kā tai izdevīgāk. Savukārt mēs pildām visas sankcijas, apturam tranzītu, pat ja tie Latvijai rada milzīgus zaudējumus. Tajā pašā laikā tirdzniecības apjoms daudzām Eiropas Savienības valstīm ar Krieviju pieaug. ES sankciju jautājumā nav vienotības. Ļoti nesaprotamas tās lietas.Piemēram-kā tas iespējams,ka Vācijas autobusam MAN ir ES sertifikāts,bet Latvijā tas sretifikāts neder. Kāpēc ES valstīs zemniekiem ir jānopļauj zāle, lai sņemtu atbalsta maksājumu, bet Latvijā jānopļauj un arī vēl zāle jānovāc. Neizskaidrojamas lietas. NATO iestājas Somija, kura ilgu laiku bija Krievijai svarīgs tirdzniecības partneris. Arī Zviedrija tuvākajā laikā pievienosies NATO. Pasaules ekonomika ļoti cieš no visa tā, kas notiek, un mēs tajā skaitā. Inflācija. Milzīgie militārie tēriņi. Bet tur neko nevar darīt, ir jāpacieš, jāsamierinās, ja gribam būt brīvi un neatkarīgi.
Pašvaldību līmenī varētu stāstīt anekdotes par reformām. Mēs esam vairāk kā 30 gadus reformējuši pašvaldības, iztērējuši miljoniem latus un eiro un nonākuši turpat, kur bijām sākuma punktā, ja runājam par Jēkabpils rajonu un tagad Jēkabpils novadu. Bija Jēkabpils rajons, viss funkcionēja, bet to visu nolikvidēja. Un kur mēs tagad esam? Turpat, kur bijām. Un atkal nav vainīgo. Valsts līmenī viens gudrinieks izdomā, citi atbalsta un iztērē naudu, rada cilvēkiem vājprātīgu stresu un rezultātā nonākam pie tā paša ar ko viss sākās. Otrs spilgtākais piemērs – Izglītības sistēma. Cik var reformēt Izglītības sistēmu? Cik var reformēt un mainīt mācību saturu? Ja viela nav sagatavota, skolotājiem nav mācību līdzekļu, katru gadu jāpielāgojas jaunai programmai. Tas ir kaut kāds nenormāls vājprāts. Arī masveidīga skolu likvidācija. Jau tā laukos un pagastos nav cilvēku, nebūs skolas, vēl tukšāki būs lauki. Skola ir viens no svarīgākajiem objektiem, gan izglītības apguvē, gan arī kā darba devējs laukos. Mēs rēķinām naudu. Mums nauda ir pirmajā vietā. Cilvēks vairs nav pirmajā vietā. Ja mēs varam humānajai palīdzībai Āfrikas valstīm dāvināt simtiem miljonu vērtas vakcīnas, kas nopirktas stipri par daudz. Iztērēti līdzekļi, bet skolām naudas nav. Kas par to saukts pie atbildības? Daudzos lēmumos vērojamas aplamības.
Par valsts valodu. Daudz runā, daudz arī tukšu maļ, ka stiprināsim valsts valodu. Taču patiesībā, mēs cīnāmies ar valodu. Kādā veidā? Sakiet, kā var būt latviešu estrādes ansambļi, mūzikas kopas ar nelatviskiem nosaukumiem – angļu valodā bez tulkojuma. Kā var būt, ja valsts valoda ir latviešu? Notiek militārās mācības, visi nosaukumi angliski, latvisko tulkojumu nav. Pieminēšu, nepopulāro Krieviju. Tur nav iedomājams uzraksts jebkurā citā valodā, kas nav krievu. Ja Tev ir angļu nosaukums firmai, tev viņš jāuzraksta krievu burtiem uz ēkas, piemēram, arī MC Donalds tur tiek uzrakstīts krievu burtiem. Tur savu valsts valodu stiprina. Latvijā ne visos gadījumos. Ja runā krievu valodā, tad saturs obligāti jātulko latviski, ja runā angļu valodā var bez tulkošanas, tulkot prasības nav. Tas nav pareizi. Ja tulko vienu svešvalodu, jātulko arī visas pārējās. Tā mēs represējam cilvēkus, un tādu ir daudz, kuri nezina angļu valodu, jo īpaši vecākajā paaudzē. Piemēram, televīzijā, ja neļauj krievu valodā tulkojumus, labi, tulkojiet valsts valodā, taču tas netiek darīts. Vai tā ir valsts valodas stiprināšana lielu daļu satura pārraidot angļu valodā? Ar valodu nevajag cīnīties. Tā mēs neko neiegūsim. Spēki jāvelta tam, lai kaut kā satuvinātu, sapludinātu tās divas kopienas, kas ir izveidojušās mūsu valstī. Ja mēs pie tā nestrādāsim, to neveicināsim un nelabosim integrācijas jomā pieļautās kļūdas, būs bēdīgas sekas. Jāstrādā pie tautas vienotības. Latvijas tautas vienotības.
- Ko novēlat saviem līdzgaitniekiem un laikraksta lasītājiem?
VŽ.: Apsveicu visus ar nozīmīgo Tautas Frontes jubileju. Atcerēsimies Atmodas laiku ar lepnumu. Aicinu piedalīties Barikāžu atceres pasākumus. Ir sācies jauns gads – vēlu visiem labu veselību, veiksmīgu un darbos ražīgu jauno gadu!
- Paldies par sarunu!