Jēkabpils slimnīcā strādā divi ukraiņu ārsti - traumatologi
- Sandra Mikanovska --
- 27 novembris 2024 --
- Kāds bija Jūsu ceļš līdz darbam šeit – Jēkabpils slimnīcā?
MK.: Esmu no Kijivas. Tur strādāju Ukrainas nacionālās akadēmijas traumatoloģijas ortopēdijas institūtā. Sākoties karam, es Ukrainā turpināju strādāt vēl gadu. Man ir ģimene, sieva, trīs bērni un kara apstākļos man nebija iespējas normāli būt kopā ar ģimeni. Nebija droši ne darbā, ne mājās, ne bērnudārzā, regulāri nācās skriet uz bumbu patvertnēm un tur ilgu laiku pavadīt. Sākām domāt, ko darīt, kā bērnus pasargāt un nolēmām emigrēt. Man kā daudzbērnu tēvam, saskaņā ar Ukrainas likumdošanu, bija iespēja emigrēt. Devāmies uz Īriju, jo tur piedāvāja dzīvokli. Bija kur dzīvot, bet nebija darba specialitātē. Lai strādātu profesijā, tam Īrijā bija nepieciešami vismaz pieci gadi. Tādēļ pēc gada nolēmām doties prom. Man bija paziņas, kas jau strādāja Latvijā, sazvanījos, viņi aicināja lai braucu, sakot, ka šeit darbs būs, speciālistu trūkst. Atbraucām. Mums ieteica doties uz Daugavpili. Tur slimnīcā nostrādāju tikai divas nedēļas, kad saņēmu zvanu no Jēkabpils un darba piedāvājumu Jēkabpils slimnīcā. Tā sāku darbu Jēkabpils slimnīcā. Sākotnēji nācās pierast pie darba vides, pierast pie braukāšanas, jo uz darbu Jēkabpils slimnīcā braucu katru dienu no Daugavpils, apmēram četrus mēnešus. Tas nebija ērti. Pēc tam man Jēkabpilī piešķīra dzīvokli kā speciālistam un radās iespēja pilnībā pārbraukt šeit uz dzīvi un darbu. Jēkabpils slimnīcā Traumatoloģijas nodaļā strādājām trīs ārsti, tad kolēģi viens pēc otra saslima un paliku es viens. Tā strādāju divarpus mēnešus. Pēc tam no Daugavpils Jēkabpils slimnīcas traumatologiem pievienojās vēl viens ārsts, ukrainis no Mariupoles Dmitrijs Dubins. Patlaban esam divi ukraiņu ārsti traumatologi Jēkabpils slimnīcā. Cerams drīzumā mums pievienosies arī vietējie ārsti traumatologi.
- Cik ilgi jau strādājat Jēkabpils slimnīcā?
MK.: Uz Latviju atbraucu aprīlī, Jēkabpils slimnīcā strādāju jau sešus mēnešus.
- Kur apguvāt ārsta traumotologa profesiju?
MK.: Esmu dzimis Ukrainas vidienē – Krivojrogā. Studēt devos uz Krimas medicīnas institūtu, protams, arī kāpt kalnos un atpūsties pie jūras. Studiju pēdējā gadā Krimu okupēja Krievija. Pēdējos trīs mēnešus mācījos okupācijā. Tā kā sieva vēl studēja, līdz viņas studiju beigām es strādāju Krimā. Pēc tam palikt okupācijā nevēlējāmies un devāmies uz Kijivu. Tur sāku darbu Kijivas Traumotoloģijas un ortopēdijas institūtā.
- Kāpēc izvēlējāties mediķa profesiju?
MK.: Tas ir filozofisks jautājums. Nevarēju atrast savu mērķi dzīvē, tāpēc nolēmu sargāt citu mērķus dzīvē. Beigu beigās izrādījās, ka ārsts ķirurgs traumatologs ir kļuvis par manu dzīves mērķi. Šajā profesijā esmu jau desmit gadus. Savukārt manam ukraiņu kolēģim Jēkabpils slimnīcā, ārstam Dmitrijam Dubinam pieredze un darba stāžs ir krietni lielāks – 30 gadi.
- Vai ir liela atšķirība, kā ārsti strādā Ukrainā un Latvijā?
MK.: Kā Ukrainā, tā Latvijā darba metodes ir vienas un tās pašas, bet darba vide nedaudz atšķirīga. Ukrainā ir sava finansēšanas specifika, salīdzinot ar Latviju, jāatzīst daudz bēdīgāka, līdzekļu nekam nepietiek. Šeit sistēma ir daudz labāka un finansējums un atbalsts pacientam ievērojami lielāks. Latvijā ir labas, kvalitatīvi aprīkotas slimnīcas, ir visi nepieciešamie preparāti, instrumenti un palīglīdzekļi darbam, ja kas pietrūkst, slimnīcas vadība to nodrošina. Ārsts šeit varbūt pārliecināts, ka pacienta ārstēšanai viņam ir viss nepieciešamais, Ukrainā tā nebija. Pat valsts traumatoloģijas ortopēdijas institūtā. Ukrainā visu sev ārstēšanai nepieciešamo pērk pacienti.
- Kā Jūsu ģimene jūtas Jēkabpilī?
MK.: Man bērni vēl mazi – sešus, četrus un divus gadus veci, visi iet bērnudārzā “Zvaigznīte”. Viņi mazliet atceras Ukrainu, mazliet Īriju un tas viss atspoguļojas bērnu zīmējumos. Bērni ātri un viegli adaptējās un jau sāk saprast arī vārdus latviešu valodā. Sieva ir mājsaimniece, rūpējas par bērniem. Pēc izglītības pediatre. Cerams, ka arī viņai vēlāk būs iespēja šeit strādāt profesijā.
- Kāda ir Jūsu darba diena?
MK.: Darbā dienas ritms ir nostabilizējies. Rīts sākas ar ārstu sapulci, kurā pārrunājam dažādās pacientu situācijas un ārstēšanas metodes un nianses, darbus, kas darāmi. Tad ir pacientu apgaita. Pēc tam operācijas. Katru dienu – vismaz divas traumatoloģiskās operācijas. Dienas, kad nav operāciju vai ir tikai viena, gadās reti. Ceturtdienās artroskopiskās operācijas veic dr. Kaspars Ūdris. Mums, slimnīcas Traumatoloģijas nodaļas ķirurgiem, tā no operācijām ir brīva diena. Vidēji nedēļā veicam 8 - 10 operācijas, pārsvarā dažādu lūzumu operācijas. Visbiežāk operējam gados vecākus cilvēkus, bet ir arī, kad operācija nepieciešama jauniešiem vai bērniem. Nopietnākos gadījumos bērniem, pacientus sūtam uz Rīgu.
- Kā esat iejuties Jēkabpils slimnīcas kolektīvā?
MK.: Jēkabpils slimnīcā jūtos labi. Šeit ir lieliska mediķu komanda, mani šeit sirsnīgi uzņēma, palīdz pārvarēt valodas barjeru, aizpildīt pacientu dokumentus valsts valodā. Sākumā domāju, ka nāksies “cīnīties par vietu zem saules” un pierādīt savas prasmes. Taču tas nebija vajadzīgs, mani uzņēma sirsnīgi un pretimnākoši.
- Vai ir iespējams sevi pasargāt no traumām?
MK.: Tas atkarīgs no cilvēka, no katra no mums, jo vairumā traumas rodas mūsu pašu vainas dēļ. Pamatu pamats ir drošības tehnikas ievērošana. It kā visiem zināmas lietas, ko ļoti svarīgi ievērot. Piemēram, ir svarīgi atcerēties, kā pareizi šķērsot ielu, nesteigties, pārliecināties, ka transports apstājas, lai mūs ļautu šķērsot ielu. Arī velosipēdistiem, kas, bieži vien pat nenokāpjot no saviem braucamrīkiem, šķērso gājēju pārejas, svarīgi uz mirkli apstāties un paskatīties vai nebrauc automašīna. Cilvēkam ir vieglāk izvairīties no sadursmes nekā automašīnai. Lai auto nobremzētu un apstātos vajadzīgi vismaz 10 - 15 metri, bet cilvēkam – tikai divi soļi atpakaļ. Bieži ir traumas, kas saistītas ar ceļu negadījumiem un šajā tumšajā laikā to skaits pieaug.
- Vai ir bijusi iespēja iepazīt Jēkabpili un, kas Jums šeit patīk?
MK.: Mežaparks. Brīnišķīga vieta, ezers jeb ūdenskrātuve ar salām. Ar ģimeni – bērniem kopā devāmies pastaigā apkārt Radžu ūdenskrātuvei, ceļā pavadījām divarpusstundas. Visiem patika. Noteikti iesim vēl. Mežaparks noteikti kļūs par manu iemīļotu atpūtas vietu. Esmu dzirdējis, ka vasarā tur ir arī dažādas izklaides. Šovasar ar ģimeni bijām aizņemti ar pārcelšanos uz Jēkabpili, nākamvasar plānoju iepazīt visu Mežaparka piedāvājumu. Esmu dzirdējis, ka jums ir pils un citas skaistas vietas, kuras ar ģimeni plānojam apmeklēt, iepazīt. Man patīk jūsu pilsētas nelielās ielas ar koka apbūves mājām, tādu arhitektūru iepriekš nebiju redzējis. Tā ir Latvijai raksturīgā arhitektūra. Man patīk jūsu dziesmas. Klausos. Neko nesaprotu, bet ļoti patīk latviešu dziesmu melodijas. Man patīk Jēkabpils. Neliela, mājīga pilsēta. Daugava. Šogad Jēkabpilī bija īpaši skaists zelta rudens.
- Paldies par sarunu!