Imperiālā grācija un Vidusjūras eksotika - gladiola

0Komentāri

Katram gadalaikam ir savi īpašie simboli un lietas, kas ar tiem saistās visvairāk. Vasaras un rudens mija, sevišķi 1. septembra svētki, pavisam noteikti atmiņā atsauc garos, staltos ziedu starus, kuri rotājas visdažādākajās krāsās. Vien retais zina, ka šis zieds patiesībā nāk no gluži citas klimatiskās joslas, kur valda karstā vasaras saule. Tās raksturā ir arī sava daļa skarbuma - Romas impērijas laikā šis ziedaugs bija oficiālais gladiatoru simbols, jo lapu forma atgādinājusi zobenu. Gladiolas (Gladiolus) vēsturiskais stāsts ir nudien pārsteidzošs ar to, cik veiksmīgi tā spējusi pielāgoties Latvijas apstākļiem, kur saule lutina vien aptuveni pusgadu. Tāpat kā gladiolas izraibina lielu daļu Latvijas dārzu, savā dzimtajā pusē kā vijīga josta tās apņem teju visu Vidusjūras piekrasti, sākot no Āfrikas līdz pat Tālajiem Austrumiem. Kas to būtu domājis, ka mūsu rudens vēstnesei dziļi sirdī mīt Āfrikas karstā saule?

Gladiola (Gladiolus) ir daudzgadīga un ļoti viegli audzējama sīpolpuķe. Sarežģīts ir tās vēsturiskais dzīvesstāsts. Pašos pirmsākumos Dienvidāfrikā bijušas vien septiņas gladiolu sugas, no kurām cēlušās mūsdienās jau ap 10 000 selekcionētas variācijas. Pavisam kopā ir 260 gladiolu sugas, no kurām 250 nākušas no Sahāras reģiona Āfrikā, bet tikai 10 sugām izcelsme rodama Eirāzijā. Āfrika un Vidusjūras piekraste ir gladiolu dabīgā vide un tām ideālais klimats, tāpēc tās nav izturīgas aukstākos laikapstākļos un noteikti nepārcietīs saltas ziemas. Eiropas dārzos gladiola pirmo reizi parādījusies 17. gadsimtā, un gadsimtu vēlāk šie Āfrikas ziedaugi tika ievesti jau lielos daudzumos. Pamazām selekcionāri izveidoja nedaudz izturīgākas gladiolu variācijas, kas ir tolerantas pret vēsākām temperatūrām. Tomēr mūsu apstākļos, vēl pirms temperatūra noslīdējusi zem nulles, gladiola būs no zemes jāizrok un jāieziemo. Tas nav sarežģīti un tieši tādēļ mūsdienās gladiolas sastopamas daudzos Latvijas dārzos un priecē arī kā grieztais augs - turklāt saglabājot savu izskatu ilgāku laiku.

Gladiola no citiem daudzgadīgajiem ziedaugiem atšķiras ar savu īpatnējo sakni, ko dēvē par bumbuļsīpolu. Tā augšpusē veidojas jaunie auga dzinumi, un apakšpusē - saknes. Katrs jaunā gada bumbuļsīpols veidojas tieši uz vecā. Arī auga izskats ir visai atšķirīgs no citiem dārza ziedaugiem. Augs var sasniegt 0,6 - 1,5 m augstumu, un tā stumbrs ir ļoti stingrs un stalts. Uz tā izvietotas 1 - 9 gludas, šauras un garas lapas, un trompešu formas ziedi, kas blīvi izkārtojušies uz garā stumbra. Tie sastopami teju visās krāsās, izņemot zilo. Daudzām variācijām vērojamas arī daudzkrāsainas līnijas un plankumi, kā arī viļņainas, kruzuļainas ziedlapas. Lapu skarbums lieliski kontrastē ar maigajiem, lielajiem ziediem, kas viens pēc otra, sākot no apakšas, vērsies vaļā pāris dienu vai pat veselas nedēļas garumā.

Iegādājoties gladiolas, īpaša uzmanība jāpievērš bumbuļsīpolam. Jālūko, vai tas ir vesels: tam jābūt stingram, vienmērīgā izmērā un spilgtam pēc krāsas. Pēc izskata bojātos bumbuļus nekādā gadījumā nedrīkst ievietot zemē, jo tas var veicināt tālāku slimības izplatīšanos visā augsnē. Gladiolas nav ļoti prasīgas attiecībā uz vietu un augsnes sastāvu. Kā jau karsto laikapstākļu baudītājām tām ļoti patiks saulaina vieta. Tomēr jāraugās, lai to neskar spēcīgs vējš. Ja izvēlētajā vietā vējš ir bieža parādība, ieteicams uzsliet balstus, lai spēcīgākas pūsmas rezultātā netiktu nolauzti gladiolu stumbri. Augsnei jābūt labi drenētai, un, ja vien tās sastāvs nav īpaši skops, nav nepieciešams papildus mēslojums vai augsnes ielabošana. Piemērotākā būs augsne, kas nav nedz sārmaina, nedz skāba – ideāls variants, ja pH ir ap 7.0. Bumbuļsīpolus var izstādīt jau agrā pavasarī - pat divas nedēļas pirms pēdējām salnām. Jāņem vērā, ka gladiolas ziedēs 8-10 nedēļas pēc iestādīšanas. Lai gladiolu ziedi dārzā būs redzami visu vasaru, bumbuļsīpolus var izstādīt ik pa divām nedēļām. Vēlākais laiks stādīšanai ir jūnija un jūlija mijā - tad pēdējie ziedi izplauks rudenī, pirms gaisa temperatūra būs nokritusies zem nulles. Bumbuļsīpoliem jābūt aptuveni 10 cm dziļumā un ar 15 cm atstatumu vienam no otra, pārklājot tos ar zemi vien aptuveni centimetra biezumā. Pēc bumbuļsīpolu ierakšanas zemē tie bagātīgi jāaplaista, lai veicinātu augu iejušanos un pirmo dzinumu ātru attīstīšanos. Tie parādīsies pēc pāris nedēļām. Ieteicams augsnes virskārtu nomulčēt aptuveni 5 cm biezā kārtā, lai nodrošinātu nepieciešamo mitrumu un pasargātu augu no pārliekas nezāļu veidošanās.

Kad gladiola iestādīta, tā, būdama diezgan patstāvīga, lielākoties parūpēsies par sevi pati. Parasti pietiek ar lietusūdeni, lai nodrošinātu ziedaugam nepieciešamo mitrumu, taču sausākos apstākļos to var aplaistīt papildus. Augšanas laikā augu var palutināt arī ar šķidro mēslojumu (samaisītu ar ūdeni), taču tas nav obligāti nepieciešams. Vēlamākais laiks mēslojuma pievienošanai ir aptuveni 7-8 nedēļas pēc izstādīšanas, kad augam nepieciešami papildu spēki daiļo ziedu plaucēšanai. Lai spēcinātu šo procesu, augsni var bagātināt ar augsta fosfora un slāpekļa sastāva mēslojumu. Ziedēšanas laikā jānoplūc izziedējušie ziedi, un pēc pilnīgas izziedēšanas jānogriež viss zieda stumbrs, atstājot vien lapas. Rudenī, kad nakts temperatūra pamazām sāk tuvoties nullei, gladiolu stāvi ir jānogriež, atstājot vien 2-3 cm, un bumbuļsīpoli jāizrok, lai sagatavotu tos pārziemošanai. No sīpoliem nokrata lieko zemi un atstāj uz nedēļu apžūt. Pēc tam var noņemt pārpalikušo augsni, un, ievietotus auduma maisiņā, noglabāt vēsā, sausā vietā līdz pat nākamajam pavasarim. Jāņem vērā, ka ne visi bumbuļsīpoli pārdzīvos auksto periodu un būs stādāmi - tas atklāsies vien jaunās sezonas sākumā.

Ņemot vērā, ka pirms ziemas gladiolas bumbuļsīpoli tiek izrakti, tā nespēj pavairoties pati saviem spēkiem. Pavairošana veicama gan ar sēklām, gan bumbuļsīpolu atdalīšanu. Sēklu diedzēšana nav efektīvākais veids, jo prasa laiku un ne vienmēr tiek sasniegts vēlamais rezultāts. Papildu tam, augs nepavisam nebūs līdzīgs tam stādam, no kura nākusi sēkla. Līdz ar to arī pavairošana saistīta ar bumbuļsīpoliem. Rudenī tos izrokot, būs redzams, ka pie vecajiem bumbuļsīpoliem izveidojušies mazi, jauni sīpoliņi. Tos var atvienot no lielā bumbuļsīpola un saglabāt līdz pavasarim, lai pirmo reizi iestādītu augsnē. Pirmajā gadā gan jaunais stāds ziedu staru visticamāk neuzplaucēs - tas notiks vien otrajā gadā. Jaunās gladiolas pirmā gada uzdevums ir attīstīt pašu augu un bumbuļsīpolu.

Galvenie gladiolu kaitnieki ir tripši. Tie ir sīki insekti, kas barojas no bumbuļsīpola sulas, un to klātbūtni var atklāt pēc sudrabainās nokrāsas uz gladiolas, kas laika gaitā augu pārvērš brūnu. Tripši traumē arī auga ziedus - tie deformējas vai pat nemaz nespēj izplaukt. Tamdēļ, sagatavojot bumbuļus pārziemošanai, tos var viegli apstrādāt ar sausu, videi draudzīgu insekticīdu preparātu. Nopietns drauds var būt pat nenozīmīgas nezāles, kas gladiolai piesaka smagu cīņu par barības vielām. Tādēļ nepieciešama rūpīga ravēšana. Lai izvairītos no slimību veidošanās, gladiolu atrašanās vietu ieteicams katru gadu mainīt. Pievēršot uzmanību pašam auga centram - bumbuļsīpolam - un ievērojot tā kopšanas un ieziemošanas prasības, varam garantēt, ka arī jūsu dārzu izrotās šīs burvīgās Āfrikas noskaņas!

Vai tu zināji, ka:

burtiski tulkojot auga nosaukumu no latīņu valodas, tas nozīmē “mazs zobens”;
interesanti, ka arī grieķu valodā gladiolas, dēvētas par "xiphium", apzīmē zobenu;
zobenveidīgās formas un maigo ziedu dēļ to mēdz dēvēt arī par zobenliliju;
lai gan vairākās Eiropas valstīs gladiola tika izmantota arī tautas medicīnā, tomēr auga daļas var izraisīt ādas jutīgumu vai citas alerģiskas reakcijas;
gladiolas ir 40 gadu kāzu jubilejas simbols;
lielie un dažu sugu gadījumā arī smaržīgie ziedi pievilina bites, mušas, tauriņus, lapsenes un arī dažādus putnus.