16. martam būtu jākļūst par latviešu nacionālā lepnuma apliecināšanas dienu
Kam šis datums nav bijis vienaldzīgs, tas zina arī tā vēsturi. Ik gadu Latviešu leģiona karavīru piemiņas dienas dievkalpojumā Rīgas Doma baznīcā pulcējas simtiem Latviju un latviskumu godā turošu cilvēku.
Leģionāru starp viņiem mana ar katru gadu mazāk. Tukšās vietas aizpilda nākamās paaudzes. Visvairāk silda sirdi, ja vecāki paņēmuši līdzi bērnus. Pavērojiet, kā pret šādu tēti, māmiņu jeb vecvecākiem izturas apkārtstāvošie – tā nav godbijība vien. Tā ir cieņa pret vispārcilvēciska pašlepnuma ieaudzināšanu jaunajā paaudzē. Lepnuma par tiem vīriem, pateicoties kuriem neviens nevar uz mums rādīt ar pirkstu, ka esam ielaiduši ienaidnieku savās mājās bez pretošanās, bez asins upura.
Tāpat kā 9. maijā tie, pie VIŅU uzvaras pieminekļa, lepojas ar savu uzvaru, kas gan atbrīvoja no „brūnā mēra”, bet tajā pašā laikā ievazāja „sarkano mēri”. Viņi ar putām uz lūpām cenšas pierādīt, ka viņu misija bijusi „atbrīvošana no vācu jūga”, aizmirstot piebilst, ka reizē tā bija arī pakļaušana savam, krievu jūgam.
Saprātīgākie mēģina ieturēt samierinošāku toni: „Labi, 16. martā jūs pieminat savus kritušos, 9. maijā mēs - savējos. Kāda tur starpība?!” Patiesībā abi saprotam, ka starpība ir. Viņi uzskata sevi par tiesīgiem šeit dzīvot tāpēc, ka te esot „pohoroņen moj ģeduška” (kriev. apglabāts mans vecaistēvs). Tad varbūt būtu pareizi rakt savu ģedušku ārā un pārvest uz dzimteni? Mēs taču visi vēlamies reiz tikt apglabāti savā dzimtajā zemē!
Mēs uzskatām, ka mums ir tiesības godāt savus, lai arī vācu formās, bet Latvijas robežu aizstāvējušos leģionārus bez atskatīšanās, vai kāds mūs par to nenosoda. Taču grupiņa mūsu zemē palikušo „atbrīvotāju” pēcnācēju mums šīs tiesības cenšas nepieļaut izmantot. Paši „atbrīvotāji” diez vai. Viņu vienkārši vairs nav, nomiruši. Tāpat kā mūsējie, kaujās izdzīvojušie un gūstekņu Sibīrijas moku ceļus izgājušie. Stafeti pārņēmusi jaunā un visjaunākā paaudzes. Tie, kas pie Brīvības pieminekļa auro, dārdina skaļruņos častuškas un ālējas ar no Centrāltirgus bodēm aizlienētām cūku galvām, droši vien ir savas padomju formas drēbju skapjos iekārušie atvaļinātie Sarkanarmijas virsnieki.
Arī mūsu rindās aizvien mazāk ir vīru, kuri, acīs skatoties, var teikt „Jā, es piedalījos Mores jeb Zilupes kaujās.” Gājiena vairākums taču esam tie, kas karu vispār nav redzējuši. Pasākums no Doma baznīcas līdz Brīvības piemineklim Rīgas domē tiek pieteikts kā „leģionāru un viņu atbalstītāju” gājiens. Taču reiz pienāks 16. marts, kad šai procesijā invalīda ratiņos būs mūsu pēdējais leģionārs.
Leģionāru piemiņas diena jau vairākus gadus aizvien vairāk sākusi kļūt par latviešu pašcieņas un lepnuma apliecināšanas dienu. Jo vairāk mūsu ienaidnieki un nelabvēļi trokšņo, jo dziļāk mūsos šī apziņa iesakņojas. Liela daļa „krieviski runājošo” ar šo faktu jau samierinājusies. Bļauru pulciņš pie Brīvības pieminekļa sarucis tiktāl, ka, lai mēģinātu izjaukt ziedu nolikšanu, viņiem jau jāņem palīgā skaņu tehnika.
Mums būtu jāpadomā par ko citu. Pirms gada nelabvēļu grupiņa ar dažiem krievu šovinistu līderiem priekšgalā mēģināja nolikt mūsu vainagam priekšā savu „sēru” vainagu. Vienīgi gājiena organizētāju apņēmīgā iejaukšanās viņiem šo nodomu izjauca. Ja tā pati grupa, šogad jau lielākā skaitā, mēģinās šādu „miermīlīgu akciju” atkārtot, vai būs juridisks pamats viņiem to neatļaut? Un ja ne 16. martā, bet kādu citudien? Varbūt būtu laikus jāpadomā, ko darīt, lai mūsu svētvietas netiktu apsmietas? Huligānus policija soda. Bet ko darīt ar viltus „sērotājiem”?
16. marts ir viena no dienām, kad latvietis skaidri un gaiši pasaka: „Mēs esam saimnieki šajā zemē. Mūsu vectēvi to no Krievijas impērijas paverdzinātas teritorijas izkaroja par neatkarīgu valsti. Mūsu tēvi bez cīņas to neatdeva un nav atdevuši šodien. Arī mēs netaisāmies atdot.”
Vai nebūtu laiks 16. martam no sēru dienas pārtapt latvieša nacionālā lepnuma un pašcieņas apliecinājuma dienā? Jo skaļāk šai datumā pie Brīvības pieminekļa skanēs civilokupantu gaudoņa, jo augstāk celsies mūsu karogi, jo garāka būs svinīgo gājienu sagaidošā karogu aleja. Lai parāda sevi, nevajag viņiem to liegt! Pat ja kāds šai svētvietā apspļaudīs sirmu latviešu māmuļu, tā būs vienīgi viņu bezspēka izrādīšana. Mūsu tauta ir daudz pārcietusi, pārcietīs arī šos viņu agonijas pēdējos spļāvienus.
Ja kādam no viņiem tomēr mute pavērsies atkal un atkal runāt par atbrīvošanu, pajautājiet, ar kādām tiesībām viņu vecāki jeb vecvecāki viņus, droši vien vēl zīdaiņus būdamus, guldīja 1941., 1949. un citos gados no mūsu sētām izvesto bērnu vēl neatdzisušajās gultiņās. Viņiem jāzina un beidzot jāsaprot, ka viņu lāsts ies līdzi no paaudzes uz paaudzi. Latvietis neaizmirst un, ja pāri nodarītājs piedošanu neizlūdzas un savu priekšteču grēkus nenožēlo, viņam netiks piedots ne šodien, ne rīt, ne parīt.
16. marta Doma baznīcas dievkalpojumam un karogotajam gājienam uz Brīvības pieminekli, kā katru gadu, sekos piemiņas brīdis Lestenes Brāļu kapos. Taču aizvien plašāk plešas vislatviešu ieviestā un Nacionālās Apvienības turpinātā šīs dienas atzīmēšana Latvijas novados un pilsētās. Mūs stiprina apziņa, ka varbūt Latvijas aizstāvju piemiņai svecīti iededz latvieši arī citur pasaulē.
Bruno Javoišs,
bijušais GULAGa politieslodzītais, Trīszvaigžņu Ordeņa kavalieris