Mums raksta: Jēkabpilī, Palejas ielā novērota liela kailgliemežu kolonija (VIDEO)
- 30 augusts 2021 --
- 2Komentāri
Vides speciāliste sarunā ar Radio1.lv skaidroja, ka kailgliemeži Latvijā nokļuvuši cilvēku darbības rezultātā un Jēkabpils Krustpils daļā vairāk sastopami, iespējams, tādēļ, ka šeit ir gan dzelzceļš, gan tranzīta šoseja un ar kravu pārvadājumiem ceļo arī gliemeži. Turklāt abas pilsētas puses sadala Daugava un bez cilvēka palīdzības pāri upei gliemezis netiek. Taču kailgliemeži, vairāk vai mazāk, ir sastopami visa Latvijā. Tiek pieļauts, ka Palejas ielā tie savairojušies, jo, iespējams, atvesti ar ielas grants segumu būvdarbu laikā. Pirms tam šādas kailgliemežu kolonijas netika novērotas.
Milzu kailgliemeži (Limax maximus) nav vietējā suga, taču Latvijā dzīvo jau aptuveni 100 gadu. Tie ir apmēram 10 cm gari, daži var sasniegt pat 15 cm. Atšķirīgā pazīme ir tumšie punktiņi un svītriņas. Milzu kailgliemeži sastopami dārzos, parkos, māju pagrabos un citur, kur cilvēks tos tīši vai netīši atnesis, piemēram, ar stādiem, ja augsnē atradušās gliemežu oliņas. Paši nekur tālu nelien un jaunas dzīvesvietas nemeklē.
Cilvēki no milzu kailgliemežiem baidās tāpēc, ka tie ir lieli, taču dārzam manāmu kaitējumu nespēj nodarīt, jo ir zems populācijas blīvums. Piemēram, raibajiem vīngliemežiem (nelielajiem gliemežiem ar tumšajām mājiņām, kas savairojušies mūsu dārzos) tas ir ļoti augsts – ejot pa dārzu, zem kājām nošņirkst gandrīz pie katra soļa. Toties milzu kailgliemežiem mēs, staigājot tumsā, kad tie izlien meklēt ēdamo, diez vai uzkāpsim, jo tie ir retāk sastopami. Milzu kailgliemeži var nodzīvot piecus gadus. Vienā dējumā ir 60–100 olu, taču ne visi mazuļi izdzīvo, jo ienaidnieku pietiek. Kailgliemežus gan pasargā gļotas, kuru dēļ daudzi dzīvnieki tos negrib ēst. Šos gliemežus ir grūti pamanīt arī tāpēc, ka tie var iespraukties un noslēpties šaurās spraugās, kur vīngliemeži nespēj iekļūt.
Milzu kailgliemeži ēd dzīvu augu lapas (nevis satrūdējušus augus kā lielie parka vīngliemeži), taču tām jābūt pietiekami platām, lai noturētu dzīvnieka svaru.
Trauksme jāceļ, ja dārzā savairojušies Spānijas kailgliemeži (Arion lusitanicus). Tiem ir ļoti liels populācijas blīvums, tāpēc kaitnieki savā ceļā noēd visu. To dzimtene ir Vidusjūras reģions, taču tagad nokļuvuši Vācijā, Somijā un Igaunijā, manīti arī Latvijas dārzos. Spānijas kailgliemeži ir no 5 cm līdz 10–15 cm gari, tumši brūnā vai sarkanbrūnā krāsā. Gliemeža mēle atgādina nelielu rīvīti, un tas ēd visu, ko ar mēli var sasmalcināt. Spānijas kailgliemeži pārtiek no augu zaļās daļas, kā arī citiem gliemežiem, ļoti labprāt barojas ar beigtiem dzīvniekiem. Mūsu reģionā tiem nav dabisko ienaidnieku, tā ir invazīva un agresīva suga.
Latvijā kopš seniem laikiem dzīvo divas citas liela izmēra kailgliemežu sugas, kas mīt vecos, dabiski augošos mežos un dārzus neapdraud. Sarkanā kailgliemeža (Arion rufus) visi līdz šim Latvijā atrastie īpatņi ir melni, taču krāsa var būt no oranžas līdz ogļu melnai, tie ir 10–15 cm gari, ļoti retos gadījumos sasniedz 20 cm. Vietās, kur parādās Spānijas kailgliemeži, izzūd vietējie sarkanie kailgliemeži. Latvijā sarkanie kailgliemeži ir atrasti Embūtes dabas parkā, bet Spānijas kailgliemeži – Pastendē, Jelgavā, Ieriķos un Mārupes novadā. Ļoti iespējams, tie mīt arī citur, taču dabas pētniekiem nav iespējams visas šīs vietas apzināt.
Arī melnā kailgliemeža (Arion ater) krāsa var būt no oranžas līdz ogļu melnai. Kaut gan Latvija ir tā dabiskais izplatības areāls, zinātniekiem pagaidām nevienu šīs sugas pārstāvi nav izdevies atrast. Taču mūsu valstī tas noteikti mīt, jo ir atrasts kaimiņos – Lietuvā, Igaunijā, Krievijas pierobežā, arī Zviedrijā.
Pēc krāsas un izmēra trīs lielo kailgliemežu sugas atšķirt nav iespējams. Lai droši noteiktu sugu, jāredz gliemeža dzimumsistēma, proti, kailgliemeži jāpreparē. To var izdarīt neilgajā laika sprīdī, kad tiem iestājies dzimumbriedums – no augusta beigām līdz septembrim, oktobrim.
Ja dārzā, nevis mežā atrod daudzus liela izmēra brūnus vai oranžus kailgliemežus, pastāv liela varbūtība, ka tie ir Spānijas kailgliemeži. Mēs vēl neapzināmies šo kaitēkļu bīstamību, taču Eiropas valstīs tie kļuvuši par īstu sērgu. Raibie, tumšie, mazie vīngliemeži augu lapas tikai sacaurumo, turpretī Spānijas kailgliemeži tās nograuž pilnībā, paliek melna zeme. Piemēram, Zviedrijā nav iespējams pārdot lauku īpašumu, kur ieviesušies šie kaitēkļi. Tur nav iespējams nodarboties ar lauksaimniecību, un īpašuma vērtība būtībā ir nulle!
Spānijas kailgliemezis ES valstīs nav atzīts kā karantīnas organisms, lai gan izplatījies un sastopams tas ir gandrīz visās ES valstīs un nodara lielus postījumus.
Šim kaitīgajam organismam risks ir vairāk izplatīties mazdārziņos, apstādījumos vai parkos, kā arī vietās, kuras netiek apstrādātas un koptas (grāvmalas, krūmāji, gara zāle).
Visticamāk Spānijas kailgliemeži Latvijā nokļuvuši cilvēku darbības rezultātā - tie ievesti ar augiem, kompostu, augsni, kur varēja būt gan pieaugušie īpatņi, gan olas. Spānijas kailgliemeži „pašu spēkiem” parasti neizplatās ļoti tālu, taču, ja kādā vietā tie tiek konstatēti, tie tur ļoti strauji savairojas. Šie gliemeži ir 7 – 15 cm gari, sarkanbrūni, brūni vai pat dzeltenīgi. Tie dzīvo tikai vienu gadu, rudenī dēj olas un drīz pēc olu sadēšanas nomirst. Spānijas kailgliemeža pieaugušie gliemeži ļoti reti pārdzīvo ziemu. Labvēlīgos apstākļos (lietains, mitrs, apmācies, silts) viens īpatnis var sadēt līdz pat 400 oliņām. Piemērotākās vietas olu dēšanai ir augsnes virskārta un plaisas, komposta kaudzes u.c. Daļa jauno gliemezīšu izšķiļas jau rudenī, tie arī pārziemo, bet pārējie izšķiļas nākamā gada pavasarī. Mērenas ziemas un lietainas vasaras ir ļoti labvēlīgas to izdzīvošanai, - tātad mūsu klimatiskie apstākļi ir ļoti piemēroti to attīstībai.
Cilvēku veselībai gliemeži nekaitē, taču dažos informācijas avotos minēts, ka gliemeža gļotas var saturēt E.coli baktērijas, tādēļ pirms dārzeņu lietošanas pārtikā, tie ir obligāti jāmazgā.
Komentāri (0-2/2)
Regīna
31.08.2021 14:10Gita
30.08.2021 20:51