Rehabilitācija – ārstēšanai un profilaksei
Medicīniskās rehabilitācijas nozīme ir daudz lielāka, nekā esam pieraduši domāt. Iespējams, vidusmēra iedzīvotājam maz ko izsaka definīcija, ka rehabilitācija ir pasākumu komplekss, kas vērsts uz cilvēka funkcionālo spēju atjaunošanu, jo neienāk prātā, ka funkcionālās spējas ietver arī tās, ko uzskatām par pašsaprotamām, piemēram, piecelties un apsēsties, staigāt, apģērbties, ēst, runāt, komunicēt ar citiem, orientēties laikā un telpā. Cilvēkam darbspējas vecumā grūti iedomāties, ka pēkšņi varētu rasties vajadzība apgūt to visu no jauna, bet tā diemžēl gadās. Mediķus šodien vairs īpaši nepārsteidz pacienti, kuri pārcietuši insultu vai sirds operāciju, vēl pat nesasniedzot 40 gadu vecumu, un ir arī ļoti daudz citu diagnožu, kas prasa rehabilitāciju tūlīt pēc izrakstīšanās no slimnīcas.
Nav veclaiku sanatorija
«Mūsu cilvēku domāšanas stereotips joprojām grib asociēt rehabilitācijas centru ar veco laiku sanatoriju, uz kurieni dodas atpūsties, baudīt dabu un pie viena saņemt arī kādas neobligātas procedūras. Viņi neapzinās, ka rehabilitācija ir nopietns un aktīvs process. Tā var būt vajadzīga jebkuram, vai tas būtu pārstrādājies cilvēks, kuram sāp plecu josla vai jostas daļa, ir hronisks nogurums vai izdegšanas sindroms, jebkuram pacientam ar hroniskām locītavu un muguras sāpēm, dažādām reimatoloģiskām, ortopēdiskām, neiroloģiskām un citām slimībām, kā arī nosacīti veseliem cilvēkiem, lai viņi tādi paliktu arī turpmāk. Taču visvairāk rehabilitācija ir nepieciešama akūtam pacientam,» skaidro Rehabilitācijas centra Jaunķemeri vadītāja un neiroloģe Elīna Malkiela.
Tūlīt pēc slimnīcas
«Rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri” mēs uzņemam pacientus tūlīt pēc izrakstīšanās no slimnīcas. Izveidojusies laba sadarbība ar daudzām Latvijas slimnīcām, kur kolēģi rekomendē pacientiem uzsākt tūlītēju rehabilitāciju un skaidro tās nozīmi,» stāsta E. Malkiela. «Jebkurai šādai akūtai diagnozei ir svarīgs laiks – jo ātrāk tiek sākta rehabilitācija, jo šis iznākums var būt labāks. Ja īstais brīdis ir palaists garām, īpaši runājot par insulta pacientiem, tad rodas paliekoši defekti, cilvēks kļūst atkarīgs no saviem tuviniekiem un kardināli mainās visas ģimenes dzīve.»
Diemžēl, pastāvot kritiskai situācijai veselības aprūpē, mediķi stacionāros ir pārslogoti un viņiem nav laika pacientiem skaidrot rehabilitācijas nepieciešamību. Tāpēc gadās, ka, piemēram, darbspējas vecuma cilvēks, kuram pēc insulta ir nopietni kustību defekti rokā un kājā, vairākus mēnešus gaida, kad tie pāries paši no sevis, jo tā sacījis kāds draugs. Citam ķirurgs spīdoši veicis locītavas endoprotezēšanu, bet neviens nepielāgo staigāšanas palīgierīci un neparāda, kā pareizi jāvingro, tāpēc locītava nestrādā pilnvērīgi, sākas ieraduma mežģījumi un vajadzīgas atkārtotas operācijas. Kāds savukārt lasījis internetā, ka ar viņa diagnozi iet uz rehabilitāciju neesot vērts, jo vesels jau nekļūšot. «Te neviens nesola, ka atnāksi slims un aiziesi pilnīgi vesels, bet, ka funkcionēšana uzlabosies – to gan varam solīt,» teic ārste. «Maksimālais mērķis ir palīdzēt cilvēkam atgriezties darba tirgū, bet, ja slimība ir smaga – panākt, lai viņš varētu integrēties sabiedrībā un iespēju robežās tikt galā ar pašaprūpi.»
Rehabilitācijas komanda
Rehabilitācijas process prasa multiprofesionālu mediķu komandu. Vispirms pacientu un viņa medicīnisko dokumentāciju izvērtē ārsts, kurš lemj, kādi speciālisti šai komandā ir jāapvieno, lai sasniegtu maksimālu rezultātu – fizioterapeits, ergoterapeits, logopēds, veselības psihologs, uztura speciālists un citi, atkarībā no tā, kādas funkcijas ir traucētas un kas darāms – jāuzlabo runa, kustību aktivitāte, jāsniedz psiholoģiska palīdzība utt. Jaunķemeros gādāts arī par mājīgu atmosfēru, no slimnīcas atšķirīgu vidi, kas rosina uz aktivitāti un līdzestību. Fizioterapija, nūjošana, dozētās pastaigas, līdzsvara treniņi, baseins – tas viss dod ārstam iespēju adaptēt rehabilitācijas procesu konkrētajam cilvēkam, pacients ir nodarbināts dažādās aktivitātēs un viņa ikdiena ir interesanta.
Ļoti svarīgs faktors ir pacienta līdzestība. Arī tuviniekiem var būt svarīga loma rehabilitācijas komandā. Piemēram, ja pacients pats nespēj pārvietoties, tiek nodrošināta iespēja rehabilitācijas centrā uzturēties arī pavadonim. «Kad šāds cilvēks iznāk no slimnīcas, tuvinieki dažkārt ir pilnīgi apjukuši un nezina, ko iesākt. Mums šķiet svarīgi apmācīt pavadoni – ģimenes locekli vai kādu pieaicinātu cilvēku, lai pacienta tuvumā būtu vismaz kāds, kurš prastu viņu pareizi aprūpēt. Pēc tam ģimenei būs vieglāk,» stāsta E. Malkiela. «Turklāt šādam pacientam ir ļoti svarīgs cilvēciskais kontakts.»
Rehabilitācijas centra “Jaunķemeri” viena no prioritātēm ir medicīniskās rehabilitācijas pakalpojuma pieejamības uzlabošana – pacients, kuram ir nepieciešama rehabilitācija, nedrīkst gaidīt.
Domājot par profilaksi
Protams, arī cilvēkiem, kurus par laimi nav skarusī slimība, būtu jādomā par veselības veicināšanu un uzlabošanu. Šādiem gadījumiem esam izstrādājuši speciālas veselības veicināšanas programmas, kas ietver plašu procedūru un pakalpojumu spektru. Izvēloties kādu no tām, cilvēks jau pirms ierašanās Jaunķemeros zina, kādu rehabilitācijas procedūru paketi viņš saņems. Veselības veicināšanas programmas domātas cilvēkiem, kuru ikdiena ir piesātināta, bet dažas dienas viņš var izbrīvēt savas labsajūtas un veselības uzlabošanai. Cilvēks var izvēlēties sev pieņemamāko uzturēšanas laiku Jaunķemeros: no divām līdz pat septiņām dienām. Piemēram, pacients pie mums ierodas piektdienas vakarā, saņem ārsta konsultāciju, apmeklē pirti vai baseinu, sestdien un svētdien apmeklē procedūras un svētdienas izskaņā dodas mājup. Šajā gadījumā nav vajadzīgs nedz kavēt darbu, nedz ņemt atvaļinājumu, bet vienu nedēļas nogali veltīt tikai sev! Veselība veicināšanas programmas ir izplatītas gan sēdoša darba, gan fiziska darba darītāju vidū! Tikai kompleksa pieeja ar multiprofesionālas medicīniskās rehabilitācijas komandas darbu var sniegt ilgtermiņa rezultātu.
