Dvēsele vienmēr atgriežas dzimtajā zemē

Pat tad, kad šķiet, ka svešā okupācijas vara ir iznīdējusi jebkādu pascieņu un uz Sibīriju izsūtījusi vai venkārši apšāvusi mūsu Latvijas ļaudis, - arī tad saglabājas mūsu tautas veselais saprāts, kas liedz aizmirst dažādām varām upurēto.

Par to bija jādomā tiem, kuri bija pulcējušies pie piemiņas akmens 1949.gada 25.martā izvestajiem. Klusēt par tā laika noziegumiem ir vismaz vieglprātīgi - pēc pusgadsimtu ilgas klusēšanas vārdi, kas pirmie ienāca prātā, bija par Latvijas neatkarību. 

 

Kā atgādināja Jēkabpils domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs, šādi necilvēciski notikumi nedrīkst atkārtoties, bet, lai šo pretestību stiprinātu, nepieciešama pārliecība un ticība tam, ka mums visiem ir spēcīga valsts un cilvēki.Sarunas ar bijušajiem ieslodzītajiem liecina: viņu dvēseles vienmēr atgriezās mājās pat no visbargākā sala, visdziļākā izmisuma un pazemojuma. Jo ir Latvija.

 

Un šķīet, bijušā izsūtītā Ilmāra Knaģa vārdi un aicinājums neaizmirst savas tautas brāļus šobrīd ir svarīgāk nekā jebkad, lai atgādinātu par mūsu tuvajiem, kuriem mēs neviens nevēlam to bezgalīgi garo un pārpildīto vagonu, kurā sabruka dzīves un  cerības.

 

Jēkabpilī patlaban ir ap 200 politiski represēto.

 

Māra Grinberga