Daudzdzīvojamo namu kaimiņu parādi, dalītais īpašums un namu siltināšana, jautājumi, kas ir aktuāli nozīmīgai daļai Latvijas iedzīvotāju, lai noskaidrotu kā tie tiek risināti Jēkabpilī un valstī kopumā, aicinājām uz sarunu Saeimas deputātu, Saeimas mājokļu apakškomisijas locekli Viktoru Valaini, Jēkabpils domes priekšsēdētāju Leonīdu Salceviču un Jēkabpils Namu pārvaldes valdes priekšsēdētāju Juri Kozuliņu

Salcevičs: Šī problēma ar daudzdzīvokļu namu parādiem ir aktuāla ne tikai Jēkabpilī, bet visā Latvijā. Būtu jāiezīmē vēsture, kāpēc tā radās. 90. gados, kad parādījās lietas par dzīvokļu privatizāciju. Tur tās lietas tika kārtotas. Gan ar krīzi, sociālekonomisko situāciju valstī, Jēkabpilī. Ja to visu saliek vienā maisiņā, tad rezultāts ir iedzīvotāju parādi ir daudzdzīvokļu mājās. Es negribētu teikt, ka tie ir kaimiņu nenomaksātie parādi. Viens otrs kaimiņš vēl maksā un godprātīgo ir daudz. Tas iekasējumu procents ir pietiekoši augsts. Tajā pašā laikā ģeometriskā progresijā parādās nenomaksātie parādi. Daudz vainas likumdevēju pusē. Daudzdzīvokļu mājas ar katru gadu ir grūtāk apsaimniekot. Problēmas rada kopīpašums, es pat nezinu kā to varētu nosaukt – tā kā kolhozs. Ir pašvaldības, privātais īpašums. Likumdevējs pasaka, ka jāvienojas par lietām kopīgi sanākot. Taču tas nav tik vienkārši. Kā kolhozos dzīve neveicas, tā arī daudzdzīvokļu mājās, jo pastāv kopīpašums. Ir lielas problēmas. Māju tehniskais stāvoklis nav apskaužams. Rīcība ir nepieciešama no likumdevēju puses.

Kozuliņš: Kopējais iedzīvotāju parāds par apsaimniekošanu ir sasniedzis miljons trīssimt septiņdesmit tūkstošus eiro un turpina pieaugt, neskatoties uz to, ka mēs regulāri vedam tiesvedību, runājam individuāli ar katru. Tomēr neizdodas apturēt parādu pieaugumu.

Salcevičs: Es papildināšu. Saprotiet ir vēl sociālā palīdzība komunālo maksājumu maksāšanai, ir zināmas programmas valstij un Jēkabpilij. Ir daudz tādu parādnieku, kā Kozuliņa kungs saka, kuri ar tiesas spriedumu tiek izlikti. Bieži tiesas spriedumi saka, ka parādu piedziņa nav iespējama, izlikt, bet ar citu dzīvokļu ierādīšanu. Tad te ir kuriozs, ka parādnieks no Daugavas kreisā krasta ceļo uz labo un tā tālāk... Turpina nemaksāt, jo nav vēlme meklēt darbu, vai arī dzīves līmenis pacelts tik augstu, ka reizēm brauc ar dārgu mašīnu, bet komunālos nemaksā Ir tādi, kas maksā par katru pakalpojumu 5 ls, tad tiesa nevar neko padarīt, līdz ar to bieži labāk izlemjam atstāt cilvēku iekšā ar saviem pieciem, sešiem bērniem esošajā dzīvoklī, lai netaisītu parādus citā vietā. Tā kā nav situācija viennozīmīga.

Valainis: Problēma nav radusies ne vakar ne aizvakar, tās saknes meklējamas 20 gadus senā pagātnē pie dzīvojamā fonda privatizācijas. Tas, kādā veidā tas tika, darīts ir novedis pie tā, kur mēs esam šodien. Mēs, protams, varam spriest labi vai slikti, taču, manuprāt, labāk ir nevienam nepārmest un strādāt pie likumprojektiem, lai sakārtotu šo jomu. Pirms trīs gadiem, kad mani ievēlēja Saeimā, atceros situāciju komisijā, toreiz vēlme un izpratne par šiem jautājumiem Saeimā bija niecīga. Tas, protams, ir radījis likumprojektu jucekli. Nav pareizi, ka ikvienam daudzdzīvojamo namu iedzīvotājam ir veiksmīgi jāpārvalda vismaz pieci likumi, aptuveni padsmit ministru kabineta noteikumi, dažādas normas un interpretācijas, kur pat juristi, kuri ar to ikdienā strādā, lauza galvu kas ar ko ir domāts. Pirmkārt, es sāku viest skaidrību šajā situācijā. Komisijā pēc manas iniciatīvas sākām darbu pie dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma, par kādiem pakalpojumiem jāmaksā, kuri nav atraujami no mājas kopējām lietām. Beidzot sākām risināt arī jautājumu par daudzdzīvokļu namu parādiem, kad kāds kaimiņš nesamaksā, bet visa māja spiesta maksāt viņa vietā. Pārvaldnieks spiests ņemt no kopējiem līdzekļiem, lai mājai būtu pieslēgts siltums, vai iedzīvotāji ir spiesti kopā maksāt par kādu, kas nemaksā. Iemeslu kāpēc nemaksā ir daudz. Mēs cenšamies tos risināt. Bet problēmu nav radījuši šie gadījumi, bet gan ļaunprātīgie nemaksātāji, kuri apzināti izmanto likumdošanas jucekli. Viņš zina, ka neko neizdarīs un ka kaimiņi samaksās. Diemžēl sanāk tā, ka galvenie maksātāji beigās ir pensionāri. Maizi viņi pērk pašu pēdējo. Vispirms samaksā rēķinus, tad zāles un tad maizīti. Tā ir augstākā mēra necieņa pret šiem cilvēkiem, kuri no šī jucekļa cieš. Tas ir darbs, ar ko es daudz Saeimā strādāju un daudz ko ir izdevies atrisināt. Ir izveidota likumiskā pamatbāze, lai izslēgtu iespējamību kādam dzīvoklim nesamaksāt – aizlaisties, pārvākties uz citu dzīvokli un turpināt nemaksāt, pārdot to. Pagaidām mums ir dzīvokļu īpašuma likums, kur mēs esam ierakstījuši, ka dzīvoklī pie pirkšanas pārdošanas jānosedz komunālie parādi. Jāpiestrādā pie civilprocesa likuma un ar dzīvokļu īpašumiem saistītiem likumiem, bet galvenā problēma bija, ka nevienā likumā nebija definēts, par ko cilvēki maksā. To mēs izdarījām. Bija nepieciešami divi gadi, lai šo panāktu. Un tagad, balstoties uz šo likumu, par siltumu, ūdeni, atkritumiem, kas ir mājai neatsveramas lietas, dzīvokļa īpašniekam jānorēķinās pilnībā. Vai gadījumā, ja cilvēks šo dzīvokli nopircis un nevar samaksāt bankai, dzīvokli ņem nost un banka pasaka, ka par komunālajiem neko nezina, lai maksā kaimiņi un šajā gadījumā, ja kāds maina šīs īpašuma tiesības, tad parādiem jābūt nosegtiem. Ir atrisināts virknes lietu, taču tas ir tikai sākums, ir jāturpina darbs nākamajā Saeimā. Jēkabpilī namu pārvalde nemaksātājus sūdz tiesā. Citās pašvaldībās viņus nesūdz tiesā un viņi var mierīgi domāt, ka kaimiņi samaksās viņu vietā. Tas ir tikai tāpēc, ka cilvēki pie šī jautājuma nav strādājuši. Tie ir sarežģīti jautājumi, kas ir jāatrisina.

Salcevičs: Ir vēl viens monopolpakalpojums Latvijā, ko sniedz Latvijas Gāze. Ir ļoti daudz tādu gadījumu ne tikai Jēkabpilī, kad ar tiesa spriedumu cilvēkam tiek uzteikts. Viņš aiziet projām. Komunālie maksājumi paliek parādā vai viņš ir spiests tos samaksāt, bet nav nomaksāts Latvijas Gāzei. Tādā gadījumā gāzi nepieslēdz, kamēr nav piespiests samaksāt iepriekšējo iemītnieku rēķinu. Tā ir nopietna problēma. Tas cilvēks, kas to lietu izprot, viņš samaksā tos 30,40, 50, pat līdz 70 eiro un viņam pieslēdz. Cilvēks atnāk un jautā, kāpēc viņam liek maksāt par svešiem parādiem? Bet mēs viņam neliekam maksāt par apsaimniekošanu, tas paliek iepriekšējam īrniekam vai pašvaldībai, vai uz apsaimniekotāja pleciem. Un mēs arī to nevaram darīt. Paņemt naudu nezin no kurienes un samaksāt, lai cilvēkam pieslēdz gāzi. Tā kā šīs monopola lietas arī ir jāsakārto.

Valainis: Piekrītu, šī problēma ir aktuāla, un mēs meklējam risinājumu. Mums ir izdevies panākt vienu tiesas spriedumu pret Latvijas Gāzi, un viņiem šī ierastā prakse būs jāpārtrauc. Ja viņi nepārtrauks, tad nāksim kopā ar pašvaldībām un sapratīsim kādi likumu grozījumi jāveic, lai šī prakse nevarētu turpināties. Bet konkrēti, jā, mums ir panākts spriedums, kur viņi atzīst, ka tas nav pareizi, tā vienkārši pārnest šāda tipa pakalpojumus.

Salcevičs: Novēlēsim Saeimā sakārtot šo likumdošanu, lai cilvēki zina, par ko viņiem jāmaksā, lai kaimiņš nemaksātu par kaimiņu, lai tas negultos uz apsaimniekotāja pleciem. Un apsaimniekotājs bankrotē, nerunāju par mums, bet kopumā. Ko dara apsaimniekotājs? Ja viņš ir pašvaldības kapitālsabiedrībā, viņš nāk pie pašvaldības. Mēs liekam naudu iekšā, palielinot pamatkapitālu, palielinot apgrozāmos līdzekļus. Atņemam citām programmām un tāpat cits samaksā par ļaunprātīgo nemaksātāju.

Valainis: Cilvēkiem vienmēr ir jautājums kāpēc šīs lietas virzās uz priekšu tik lēni. Šī ir problēma, ar ko es sastapos sākot strādāt Saeimā, ir Rīga un ir pārējā Latvija. Rīgā darbojas spēcīgi lobiji un tas, ko mēs izrunājām šeit Jēkabpilī, definējot kāds varētu būt problēmas risinājums, Rīgā viņiem šausmīgi nepatīk, jo izjauc ierasto kārtību, bet likums mums ir viens gan Rīgai, gan Jēkabpilij. Taču es redzu konkrētus risinājumus un man nav būtiski, ka kādam tas nepatīk. Tas mani pat zināmā mērā motivē. Tāpēc es priecātos, ja Saeimā būtu vairāk politiķi no reģioniem. Citādi skaidrojot atšķirību vien var tikt zaudēts gads vai divi.

Salcevičs: Rīga un pārējā Lavija. Pēdējais likums, kas tika lobēts Rīgas labā, ir maksājums par atkritumiem. Ja iepriekšējais likums strādāja, ka atkritumus ražo cilvēks, nevis dzīvoklis un, ja atkritumu daudzumu dalīja uz konkrētiem cilvēkiem, kas deklarēti konkrētā dzīvoklī un mājā, tad tagad izmaiņas, ka uz dzīvokli, ka nabaga godprātīgais pensionārs maksā tikpat daudz kā ģimenes ar 5 bērniem. Paldies Dievam, ka ir dzirdīgas ausis, ka tagad likumā ir izmaiņa uz deklarētajiem. Rezultāts, ka pašvaldība x vairākus tūkstošus latus paredzēja, lai kompensētu šo netaisnību likumā pret pensionāriem. Tas ir tīrs Rīgas lobijs, kas ir netaisnīgi pret pārējām pašvaldībām.

Valainis: Par šo konkrēto jautājumu, vajadzēja vairākus mēnešus, lai izskaidrotu, ka tā ir netaisnība.

Salcevičs: Vajadzētu speciālu likumu par galvaspilsētu, kur visas nianses aprunātas. Jo Rīgā un reģionos ir pilnīgi dažādas situācijas.

Kozuliņš: Pilnīgi piekrītu. Mēs saskaramies ar to pašu. Pensionāri nāk pie mums un sūdzas, ka kaimiņos dzīvo turīgāki un ražo vairāk atkritumus, bet maksā visi vienoti. Tāpēc atbalstu Valaiņa kunga teikto, ka jāmaina likumdošana. Cik cilvēku dzīvo dzīvoklī tik arī jāmaksā.

Valainis: Mums tas šķiet pašsaprotami, bet pareizi Salceviča kungs norādīja – ir nepieciešams Rīgas likums. Bet kopumā es uzskatu, ka Rīgas lobiju līkne ir lauzta un spriežot pēc tā kā izdodas pieņemt pozitīvus likumus par reģionu attīstību, tas ir signāls tam, ka mēs ejam pareizā virzienā. Ir virkne lietu, kas deputātiem nav jāskaidro no nulles. Viņi saprot tās visnotaļ detalizēti.

Dalītā īpašuma jautājums

Kozuliņš: Jēkabpilī mēs apsaimniekojam 7000 tūkstošus dzīvokļus un 41 māja no visa šī skaita atrodas uz privātajām zemēm. Tur ir noslēgts nomas līgums un tiek maksāts privātīpašniekiem. Nav taisnīgi, ka mājai piesaistīta lielāka teritorija, nekā nepieciešams mājas uzturēšanai. Teiksim gan rotaļlaukumiem, gan citur. Iedzīvotāji spiesti maksāt par palielinātu zemes platību.

Salcevičs: Jā, bet mēs esam izdarījuši lielu darbu. Nezinu vai pirms parādījās likums, pie kā Vailaiņa kungs ķērās klāt. Es pats esmu pieredzējis šo netaisnību. Man meita dzīvo Rīgā un maksā simtus par piesaistīto zemi. Mēs kopā ar apsaimniekotājiem ar pilsētas arhitektu, uzzīmējām karti, piesaistījām mājai tik daudz zemes cik nepieciešams apsaimniekošanai. Tādējādi atbrīvojāmies no daudziem hektāriem pilsētām.

Valainis: Valstij iet tāpat kā Jēkabpilij. Tas ko mēs varam darīt lietas labā, ir atrisināt šo situāciju. Protams, taisnības ir abās pusēs. Pirms 20 gadiem ļāva veidoties šādām situācijām un ļāva tām turpināties un, iedzīvotājiem privatizējot, nepastāstīja, ka apakšā ir cits zemes īpašums. Ir pagājuši 20 gadiem un mēs esam šādā situācijā. Ir zemes un ir dzīvokļa īpašnieks. Viens uz otru ne pārāk pozitīvi skatās, viens maksā par nomu un nemaz īsti nesaprot par ko viņš maksā. Ko mēs darījām? Šeit Jēkabpilī ir ielikts labs pamatakmens, izveidojot Salceviča kunga minēto karti. Jaunā karte paredz, ka iedzīvotājiem nav jāmaksā par piesaistīto zemes gabalu, kas viņam nav vajadzīgs. Pirmais uzdevums bija radīt sistēmu, kas ļautu iedzīvotājiem nodalīt īpašumu (kā Jēkabpilī), lai nav jāmaksā par to, kas viņam nav vajadzīgs. Konkrēta kārtība, kādā iedzīvotāji varēs iesniegt caur procedūru, pārskatīt funkcionāli nepieciešamos zemes gabalus, kam jāpievērš īpaša uzmanība. Šāds termins līdz šim likumdošanā nebija, un mēs to ieviesām, izstrādājām to ar domu, lai palīdzētu cilvēkiem iegūt īpašumā šādus zemes gabalus. Man izdevās veikt lielu reformu. Atceros komisijas sēdē bija vesela komanda ar zvērinātiem advokātiem, kas aizstāvēja zemes īpašniekus, kam nebūt nepatika gaidāmās izmaiņas, tad viņi kā advokāti par katru punktu, komatu aizrādīja un teica, ka tas ir Satversmes pārkāpums, bet man bija laba komanda, ko veidoja pašvaldību eksperti, arī no Jēkabpils, kas palīdzēja sagatavoties un panākt, lai tas darbotos.

Salcevičs: Tas ir arī budžeta jautājums. Cilvēks varbūt sava funkcionālā īpašuma domājamo daļu nevar nopirkt, tātad jāpalīdz arī valstij, tāpēc tas ir garš un sarežģīts process. Manā ilgajā pašvaldības vadītāja amatā nav pieredzēts, ka, kāds Saeimas deputāts tā interesētos, par reģionālajām problēmām kā Valaiņa kungs. Tā kā jaunajai Saeimai tikai jāturpina.

Valainis: Šis ir resursu jautājums un, lai iedzīvotāji varētu tikt pie funkcionālās zemes, tam ir nepieciešams finansējums. Būtu ātrāk gājis, ja jau pašā sākumā būtu pateikts cik tad mums ir tā finansējuma, jo ir daudz vīziju par to, cik miljonus tas varētu maksāt valstij. Bet šeit ir svarīgi, ka situācija radās ne cilvēku dēļ, bet tādēļ, ka valsts bija uzrakstījusi ļoti zemas kvalitātes likumus un kuri darbojās ilgus gadus. Problēma tā ievilkta, ka tur jau vairāki zemes īpašnieki mainījušies, nav tik vienkārši mainīt, atņemt, nacionalizēt. Tas ir gana sarežģīti. Esmu Saeimas komisijā teicis, ka, ja mums izdosies, tad es šo dalītā īpašuma izbeigšanas likumu uzrakstīšu tā, lai cilvēkiem būtu ekonomiskais pamatojums pārņemt šo zemi savā īpašumā. Pie šī jautājuma strādājot redzēju cik augsta līmeņa pretinieks tev nāk pretī, jo vienai pusei tas nav izdevīgi un taisnīgi, kamēr otra puse plūc gana lielus augļus. Rīgā tas jau ir kā investīciju projekts.

Dauddzīvokļu māju siltināšana un renovācija

Salcevičs: Tā programma ir ļoti laba. Esmu savulaik Briselē parakstījis mēra paktu, kas ir viens no punktiem māju siltināšana, energoresursu taupīšana. Es biju viens no pirmajiem. Man bija tas gods bija būt kopā ar Parīzes mēru. Loģiski pie tās programmas jāpieturās un jātaupa enerģija, jo enerģija ir dārga. Kad mēs no lidmašīnas uztaisījam foto, kas te notiek Jēkabpilī. Paskatoties uz to fotogrāfiju, mēs redzam, ka visa Jēkabpils ir sarkana. Jo tur, kur nāk siltums ārā, tur parādās šī krāsa Līdz ar to tarifi ir augsti, kurināmo patērē daudz, cilvēkiem ir grūti samaksāt. Tad parādījās šī siltināšanas programma valstī, bet man ir zināmas pretenzijas pret to. Izstrādātā mehānisma noteikumi parāda, ka viņa ir stīva, garas procedūras, banku attieksme nav viennozīmīga. Cilvēki baidās ņemt kredītu. Bet ir arī labi piemēri. Varu pateikt, ka par siltumu renovētajās mājās maksā līdz 40-50% mazāk. Protams, jāakumulē uz apsaimniekošanu, jādod līdzfinansējuma kredīts, bet programma ir laba, bet ir stīva. Viņa nerisinās raiti.

Kozuliņš: Procedūra ir sarežģīta un ilga. Sākot ar iepirktiem, līgumu slēgšanu un visu mums praktiski 3 gadi uz vienu māju aiziet, kamēr viss process norisinās no 0 līdz beigām. Tā rezultātā Namu pārvalde ir nosiltinājusi 4 ēkas. Kooperatīvi ir 3. Pilsētā kopā nosiltinātas 7 ēkas. Tas process tiešām ir stīvs, laikietilpīgs, prasa daudz enerģijas, tā kā tas nav vienkārši. Kāpēc tik maz māju? Viens, iedzīvotāju lielie parādi, jo nav iespējams paņemt kredītu. Otrs, ka nav vienprātības. Kolhozs paliek kolhozs, tēlaini izsakoties. Cilvēki nesanāk kopā, lai lemtu siltināsim – nesiltināsim.

Valainis: Es biju līdzās pirmajiem siltināšanas projektiem. Arī bakalaura darbu universitātē rakstīju tieši par siltināšanu. Pierādīju, ka to iespējams izdarīt bez valsts finansētajiem līdzekļiem un bez Eiropas fondu naudas. Šī programma ir ļoti noderīga. Mēs esam parādījuši katrā pilsētā pirmos projektus. Tajā skaitā, Jēkabpilī septiņus. Kas tad ir tā siltināšana? Jāpāriet veselai ziemai, lai cilvēki saņemtu rēķinus un redzētu, ka ir šie 40-50% ietaupījumi. Bet bija nepieciešami trīs gadi, lai saskaņotu šos anormālos protokolus, iepirkumus. Viss šis sarežģītais darbs un vēl gadījums, ja banka kredītu atsaka, tad cilvēkiem vispār zūd vēlme ko darīt. Tas viss finalizējas tā, ka ritenis ir iekustināts, cilvēki vēlētos to darīt, bet ir sarežģīta procedūra, pieejamie resursi apgrūtināti. Bet man ir izdevies panākt trīs reizes lielāku finansējumu. Nākamais ir panākt finansēšanas metodi tādu, lai būtu daudz ātrāk un vienkāršāk. Lai nebūtu tā, ka iedzīvotāji šodien pieņem lēmumu un pēc diviem gadiem nāk kopā un saka vēlreiz lēmums jāpieņem. Cilvēkiem vajadzētu vēlreiz pieņemt lēmumu un virzāmies tālāk. Apsaimniekotājs, pašvaldība tie, kas to organizē, lai to var darīt apzinoties, ka ir konkrēta vieta, kur var aiziet un paņemt naudu, arī Jēkabpilī. Bet kopumā es uzskatu, ka šo programmu vajag finansēt nevis bankām, bet valstij. Fondi jālaiž caur valsts finanšu instrumentiem. Nevis tā, ka Jēkabpils pašvaldība vai pārvaldnieks, iedzīvotāji dodas uz banku un viņus sāk kratīt kas tie tādi, vai viņi spēs samaksāt, bet, ja tā ir valsts programma, tai jābūt valsts institūcijai, kas jebkuru šādu vēlmi apmierina. Ja grib siltināt māju, viņi iet, piesakās un viņiem šo naudu iedod, un viņi nosiltina. Galvenais, lai cilvēki finālā maksā mazāk. Šobrīd esmu panācis, ka nauda ēku siltināšanai būs trīsreiz vairāk un tālākais process ir jāorganizē tā, lai komercbanka nepaņem šo lauciņu savās rokās un nesāk siltināt tikai Rīgu. Ja to atdos tikai komercbankai, tad neko citu nesiltinās kā tikai Rīgu. Mans uzdevums ir izcīnīt, lai tas paliek valsts kontrolē. Valsts izdalīs visiem. Bankas dalīs tur, kur ir augsta maksātspēja.

Salcevicš: Atbalstu, ka tai vajag būt valsts institūcijai. Bankas Latviju sadalījušas sektoros – A,B un C. Mēs esam B. Uz māju siltināšanu bankas šajā gadījumā skatās caur pirkstiem. Pie labas runāšanas, pie paaugstinātām procentu likmēm. C sektors, kas iet gar Igaunijas, Lietuvas, Krievijas robežu pašvaldībām vispār neko nedod. Viņi sadalījuši reģionus no maksātspējas. Ja tas būs komercbankai, tad tas viss būs Rīgā. Vēl es gribētu ierosināt likt rūpes uz māju iedzīvotājiem, palielināt atbalsta intensitāti nevis tā kā apsaimniekotājam, aptuveni 40%. Lai taisa biedrības, kooperatīvus, lai iedod 70% procentus un nav jāmaksā PVN, bet apsaimniekotājam ir. Mēs biedrības neveidojam, jo viņiem tā atbalsta intensitāte tāpat kā ar apsaimniekotājiem. Iedod viņiem lielāku burkānu - rīkojaties, atbildiet par naudas plūsmu, kredītiem un dariet paši. Līdz ar to lielāka ieinteresētība būs. Trešais, cita institūcija dos naudu nevis komercbanka.

Valainis: Jā, tas jāņem vērā. Daudzdzīvokļu mājās galvenais ir, ka paši saņemas, organizējas, visos šādos gadījumos ir labs rezultāts. Liela problēma diemžēl ir tas, ka daudzi cilvēki dzīvo kā peles alā un pārējais viņiem neinteresē. Tas ir kopīpašums un to diezin vai izdosies izmainīt. Šī sistēma jāveido tāda, ka iedzīvotāji saprot, ka viņi dzīvo vienā kopējā mājā. Jo vairāk risinās jautājumus savā starpā, jo pati māja labāk attīstīsies.

Salcevičs: Ir likums, ja esi saņēmis dzīvokli līdz 2001. gadam un neesi viņu privatizējis, bet saņēmis dzīvokļu saņemšanas rindas kārtībā, tev ir tiesības viņu tagad atsavināt. Bet, ja saņēmis pēc 2001. gada, tad atsavināt nevar, jo tas būšot pašvaldības dzīvojamais fonds. Varētu tam piekrist, bet ir dažādas situācijas. Kā tad, kad es 16 gadu vecumā saņēmu dzīvokli. Es juridiski to nedrīkstu darīt. 2005. gadā es esmu 25 gadus vecs, es gribu dzīvokli nopirkt, bet to nevaru izdarīt. Mums ir tādas problēmas.

Valainis: Es uzskatu, ka pašvaldību vadītāji ir tie, kurus iecēluši pašvaldības iedzīvotāji un viņi arī zina, kas uz vietas ir nepieciešams. Tie kas sēž un strādā Rīgā nekad nesapratīsi, kas Jēkabpilī vajadzīgs, neatbraucot uz šejieni. Vēl domā, ka kaut ko iedodot viņiem – kaut ko salaidīs grīstē. Tā nav. Vietējie, kas šeit strādā vienmēr izdarīs tikai labāk. Pašvaldībām būtu jādod lielākas pilnvaras. Arī citos jautājumos.

Salcevičs: Jāizbeidz šī prakse. Par sociālajām lietām, ko rūpējas valsts, valsts saka ejiet uz pašvaldību. Bet par mūsu īpašumiem pirkt pārdot, kas mums būtu jādara, to nepieņem viens cilvēks, deputāti. Ja nepareizi tiek pieņemts lēmums, ik pēc četriem gadiem pašvaldības iedzīvotāji to novērtēs un neievēlēs. Termins - nelietderīgi pieņemti lēmumi – to izvērtēs tikai vēlētājs. Šobrīd nav iespējams iznomāt nevienu telpu. Jūs atnākat pie manis, es gribu šeit darbnīcu. Man jāizsludina konkurss par šo telpu! Tas ir laiks, resursi. Cilvēkam apnīk gaidīt! Ir daudzas lietas, ko vajag par pašvaldībām pārskatīt. Ceru, ka Valaiņa kungs to izdarīs.

Valainis: Jā, tas, ka pašvaldību iespējas ir ierobežotas nebūt nav racionāli un pareizi. Bet es esmu sācis tās rokas vērt vaļā. Es uzskatu, ka šajā jautājumā ir tāpat kā biznesā – jo ātrāk rīkojies jo ātrāk audz. Pašvaldībai ir tāpat. Pašvaldība, protams, grib, lai, piemēram, ver vaļā darbnīcu, bet nevar sniegt iespēju, jo likums ierobežo un tas ir tikai viens piemērs.

Salcevičs: Šajā jomā notiek rekets no valsts puses. Piemēram, ir pakalpojumi, ko sniedz valsts. Uzņēmumu reģistrs, darba inspekcija. Pēkšņi atnāk vēstule, ka vajag valstij telpas par velti vai par iespējams mazāku samaksu. Bet likums saka, ka pašvaldībai jāgūst pēc iespējas lielāks labums. Tajā pašā laikā pasaka, ka, ja neiedosiet, šīs institūcijas nebūs. Mēs pārcelsim citur. Katra pašvaldība cenšas to institūciju paturēt.

Valainis: Robu likumdošanā tik tiešām netrūkst, taču es uzskatu par savu uzdevumu tikt ar to galā. Daudz ideju mēs ar Salceviča kungu un citiem profesionāļiem jau esam pārrunājuši, tās tikai jārealizē un ir jāpanāk labākais rezultāts, lai cilvēkiem ir viennozīmīgs ieguvums - krietni zemāki komunālie maksājumi un te gan man vēl pamatīgs darbs jāiegulda, bet tad kad izdosies salāpīt robus likumdošanā, esmu pārliecināts, ka cilvēkiem būs arī krietni mazāk pārdzīvojumu par to kā kurš jautājums jārisina.