Salcevičs: Iedzīvotāju protestu dēļ valstij un Jēkabpilij gājušas secen investīcijas pusotra miljarda eiro apjomā

Līdzīgi kā šobrīd pagastu iedzīvotāji vēršas pret jaunā dzelzceļa projektu «Rail Baltica», savulaik Latvija pazaudējusi miljardiem vērtas investīcijas - iedzīvotāju protestu dēļ. Tomēr ik reizi protestus veicinājis kāds ietekmīgs politiķis vai uzņēmējs, kam investīcijas nav bijušas izdevīgas, svētdien vēstīja TV3 raidījums «Nekā personīga».

Jēkabpilī iedzīvotāju skaits kopš 90 gadu vidus samazinājies par 4000 jeb 15%. Uz etnisko dzimteni aizbraukuši daudz krievvalodīgo, tomēr lielākā daļa debušies uz Angliju un Īriju. Pilsētā palikuši mežrūpniecībā nodarbinātie, ir arī liels būvniecības uzņēmums, sievietēm ir darbs šūšanas fabrikā, ir 15 grāmatvedības firmas. Tomēr “Jēkabpils” ekonomiku varēja balstīt liels celulozes uzņēmums, radot 450 tiešas jaunās darbavietas un vairākus tūkstošus apkalpojošajos uzņēmumos.

Ozolsalā bija paredzēts būvēt celulozes rūpnīcu, izcirst hektāriem meža. Zviedru investori plānoja ieguldīt 2 miljardus dolāru. Celulozes rūpnīcas projektu bija ieplānojusi Latvijas valsts, tāpēc Zemkopības ministrija izveidoja uzņēmumu «Baltic Pulp», piesaistīja somu un zviedru investorus. «Latvijas valsts apzinājās, ka ir daudz papīrmalkas, ka tā iet projām un kaut ko vajadzētu darīt, lai no šīs papīrmalkas celulozi ražotu nevis otrpus jūrai, bet šinī pusē jūrai. Tā bija sākotnējā doma,» skaidro bijušais AS «Baltic pulp» projekta vadītājs Grigorijs Rozentāls.

Visam bija jābūt labi. Projektu rosināja valsts, zviedri un somi solīja miljardus, Jēkabpils pašvaldība bija izstiepusi pretimnākošas rokas.

Tomēr projekts iestrēga. Bija sākusies 2005.gada pašvaldību vēlēšanu kampaņa un Rīgas mēs Gundars Bojārs kļuva par ekologu un cīnītāju pret Daugavas piesārņojumu.

Jēkabpils domes priekšsēdētājs (Jēkabpils partija) Leonīds Salcevičs stāsta: «Toreiz Bojārs bija mērs Rīgas un Bojārs sacēla to ažiotāžu. A, kas ta' Bojāram? Ļoti elementāri. Bija mesidžs pacelts tāds, ka šī celulozes rūpnīca sajauks ūdeni un rīdzinieki tai laikā ņēma no Daugavas kaut kur 60% ūdeni. (..) Un es teicu: «Jūs, veči, drusciņ uzmanīgi, ievelciet elpu pirms pašvaldību vēlēšanām.» Neviens mani neklausīja. Un cienījamais Bojārs tur sacēla tādu ažiotāžu un nopirka zinātnieku baru. Otra puse – otru zinātnieku baru. Mēs pa vidu sēdējām, klausījāmies viņu diskusijas. Vieni saka – hana, saindēts, beigts būs, cauri, rīdzinieki nomirs, dududu, otri saka – nē, šī tehnoloģija ir laba, neko nesaindēs.»

Rīgas dome kampaņā pret celulozes rūpnīcu iesaistīja arī nodokļu maksātāju naudu.

Finansēja filmu «Netīrā celuloze». «Mēs nonācām līdz situācijai, kad par naudu, ko rīdzinieki maksā, iebraucot Vecrīgā, tiek finansēta filma pret celulozes projektu. Mēs nonācām līdz situācijai, ka šeit, uz okupācijas muzeja, stāvēja liels plakāts, kur bija uzzīmēta asaka, apakšā bija rakstīts – celuloze pie Daugavas nes nāvi. Mēs zinām, ka no Rīgas domes tika aiziets pie direktora un pateikts, ka šim plakātam tur ir jābūt,» atceras G.Rozentāls.

Iespējams, ka Bojāra kampaņa tā arī būtu palikusi bez rezultāta, ja vien tajā nebūtu iesaistījies kāds ietekmīgs Daugavas piekrastes iedzīvotājs - Ikšķile, Daugavas piekraste, pāri upei - uzņēmēja Jura Savicka namīpašums. Savickis bijis tas, kas iebildis pret celulozes rūpnīcas būvniecību kā ārkārtīgi neekoloģisku. Viņš arī ziedojis naudu filmas tapšanai, lai panāktu to, ka rūpnīcu nekad neuzceļ.

Savickis sarunā ar «Nekā personīga» atzina, ka iesaistījies celulozes projekta norakšanā, to apspriedis ar tālaika vicepremjeru Ainaru Šleseru. Salcevičs savukārt rezumēja: «Un tā viņi to visu ažiotāžu sacēla un vienā jaukā brīdī Šlesers ar nolēca nost, būdams premjerministra biedrs tai laikā, nolēca no šī pasākuma. I viss, i gotovs. Celulozes nav.»

Punktu projektam pielika Vides ministra Raimonda Vējoņa vadītais Ietekmes uz vidi uzraudzības birojs, kas aizliedza ieplānoto celulozes tehnoloģiju. Sanāca, ka viena valsts iestāde apturēja citas valsts iestādes – Zemkopības ministrijas - izstrādātu ieceri. Zviedru investori uzcēla rūpnīcu Urugvajā, ap to pašu laiku līdzīga rūpnīca tapa Vācijā.

«Austrumvācija, bet pie Elbas upes, nu pilnīgi jauna fabrika, jaunā vietā. Man šķiet, ka tas bija augšpus pa straumi no Hamburgas, bet es tagad neatceros. Man liekas, ka tā bija. Un nu tā, nu tā bija tieši tāda pati balināšanas process kā... Nē - viņai bija divi balināšanas procesi ielikti plānā. Bet viņi beigās izmantoja to pašu balināšanas procesu, kuru bija plānots šeit,» norāda G.Rozentāls.

Protestējot pret būvniecību, savu vietu politikā atrada radio dīdžejs Kaspars Upacieris: «Nē, nu tas bija tas, kāpēc es vispār iesaistījos šajā te visā partijā, kuru mēs izveidojām. Es vēl joprojām esmu Ikšķiles domes deputāts.»

Iedzīvotāju protesti «norakuši» vēl kādu apjomīgu projektu - Francijas uzņēmums «Saint Gobain» blakus Ogres trikotāžas kombinātam vēlējās būvēt siltumizolācijas rūpnīcu.

Ieguldot 80 miljonus eiro, tiktu radītas darbavietas 250 cilvēkiem. Ogrēnieši pateica cietu «nē»: «Nāks smakas, būs piesārņojums, mums neko tādu nevajag.»

Projekta toreizējie īstenotāji vaino konkurentus, kuri sakūdījuši Ikšķiles iedzīvotājus protestiem. Upacieris saka, ka viņam pret siltumizolāciju nekā personīga neesot bijis. Projekta īstenotāji gan bijuši augstprātīgi un uz iedzīvotāju bažām raudzījušies ar aizvainojumu.

Turklāt nav vēl bijusi krīze, kad katra darbavieta bija no svara.

«Tad arī bija drusciņ cita situācija. Tad Ikšķilē bija ļoti labi ar naudām un tad tie daži desmiti tūkstoši, ko viņi tur solīja mēnesī vai pat simti nu tajā gadā, nu tie nebija tik ļoti interesanti, lai nu, teiksim... Nu un tad sākās tā krīzīte. Nu jā,» atzīst Upacieris.

Celuloze un siltumizolācija ir lielākie, zināmākie piemēri. Taču ne vienīgie. Salcevičs atceras, ka protesta dēļ Latvija zaudējusi iespēju ražot pati savus ūdens attīrošos elementus. «Savā laikā investors vēlējās kougulanta rūpnīcu šeit būvēt. Kādu rūpnīcu ? Kougulanta. Tā ir viela, ko pielieto ūdens attīrīšanai. Tika nopirkta zeme, izstrādāts projekts, sabiedriskā apspriešana, bet tomēr bija cilvēki Jēkabpilī, kam tas nepatika un šo projektu noraka. Un «Rīgas ūdens», kas varēja būt lielākais noņēmējs, tagad pērk pietiekoši dārgu kougolontu Somijā,» atgādina Salcevičs.

Protestu dēļ neīstenotajos projektos pazudušas vairāk kā 1000 darbavietas un vismaz pusotrs miljards eiro neiegūtu investīciju.

Lielo projektu īstenotāji atceras, ka sastapušies ar gadījumiem, kad pie viņiem nākuši politisko spēku starpnieki un devuši mājienus, ka bez protestiem varētu arī iztikt, ja vien projekta finansētāji dalītos ar vietējo varu. Šādi piedāvājumi esot noraidīti.

Līdz šim tik ārēji miermīlīgais Mārupes mērs Mārtiņš Bojārs nu kļuvis par Baltijas lielākā dzelzceļa projekta «Rail Baltic» apkarotāju. Viņa vārdiem runājot, mārupiešiem dzelzceļu nevajag, jo tas ciematu sadalīs uz pusēm un sabojās gadiem tik rūpīgi iekoptos veloceliņus.

Atšķirībā no celulozes un siltumizolācijas «Rail Baltic» nav klasisks investīciju projekts, bet gan valsts īstenots ar 85% Eiropas naudas piešprici. Plānotie ieguldījumi sasniegs 1,27 miljardus eiro. Dzelzceļa būvnieki sola 12 000 darbavietu celtniecības laikā.

Avots: TVNET