Vai Jēkabpils varētu pretendēt uz Ziemassvētku pilsētas statusu?

Vai kāds spēj iedomāties Ziemassvētkus bez patīkamās skuju smaržas istabā un krāsaino rotājumu kompozīcijas? Visticamāk, tie nebūtu īsti svētki. Ziemassvētku eglīte (Picea) ir šo svētku īstā karaliene. Ziemassvētku simbols egle ir apdziedāta tautasdziesmās, tai veltīti stāsti un teikas, egle rotā arī vairāku Latvijas pašvaldību ģērboņus, tajā skaitā arī Jēkabpils.

Leģenda par egli Jēkabpils ģērbonī nav saistīta ar Ziemassvētkiem un tomēr egle ir Ziemassvētku simbols un tā rotā Jēkabpils ģērboni, tāpēc neoficiāli var uzskatīt, ka Jēkabpils ir arī Ziemassvētku pilsēta. Ne velti Ziemassvētku vecītis mēdz apmesties Krustpils pilī, lai tiktos ar bērniem. Savukārt vasarā tieši Jēkabpils - Krustpils pils - ir vieta, kur Ziemassvētku vecītis svin savu dzimšanas dienu.

Savukārt oficiālais apraksts liecina, ka Jēkabpils ģerbonī uz sudraba vairoga ir attēlota dabiskas krāsas egle uz zaļas pamatnes. Zem egles atrodas uz kreiso pusi ejošs dabiskas krāsas lūsis. Pirmais zināmais ģērbonis datējams ar 1670. gadu, kad hercogs Jēkabs to pilsētai piešķīra vienlaicīgi ar pilsētas statusu. Vēlāk, esot Krievijas impērijas sastāvā, Jēkabmiestam arī ir savs ģerbonis, kurā var saskatīt līdzības ar pašreizējo ģerboni. Latvijā izveidotā Heraldikas komisija 1924. gada 21. novembrī apstiprināja pašreiz spēkā esošo Jēkabpils pilsētas ģerboņa zīmējumu. Ģerboņa zīmējuma priekšvēsture saistās ar kādu stāstu. Reiz Kurzemes hercogs Jēkabs devies medīt. Ilgi viņš klīdis pa savas hercogistes mežiem, bet medījums nav gadījies. Beidzot viņš nonācis Daugavas krastā un te zem kuplas egles — lūsis. Nomedījis hercogs lūsi un pamanījis, ka tuvumā ir neliela pilsētiņa. Vēlāk šai pilsētiņai hercogs devis savu vārdu, nosaucot to savā vārdā.

Ir daudz interesantu faktu par Ziemassvētku simbolu – egli. Tās rotāšanas tradīcijas aizsākumi rodami 15. - 16. gs. tieši Skandināvijas un Baltijas valstīs. Tiek uzskatīts, ka tieši Latvijā, Rīgā pirmo reizi dzima Ziemassvētku egles rotāšanas tradīcija, līdz ar to 2010. gadā Latvija svinēja Ziemassvētku egles dekorēšanas 500 gadadienu.

Mūsdienās vēl joprojām pastāv neliels strīds starp Latviju un Igauniju par to, kur pirmo reizi tika uzstādīta rotāta egle. Ir zināms, ka Ziemassvētku eglīšu uzstādīšanas un rotāšanas tradīcija tika aizsākta apmēram 15. gs. Livonijā (pašreizējās Latvijas un Igaunijas teritorijā), un 16. gs. tā jau iesākās Ziemeļvācijā. Lai gan nav zināms, kas un kur uzstādīja pirmo svētku eglīti, tomēr pirmā eglīte, kura pieminēta rakstos un liecībās, ir egle Rīgas Rātslaukumā, 1510. gada Ziemassvētkos. Egle bijusi rotāta ar papīra puķēm, lentēm, kaltētiem ziediem, salmu pinuma lellēm un, iespējams, augļiem. Pēc ceremonijas tā tika sadedzināta.

Pelēcīga stikla bumbiņa ar iekausētu, galā kāsī saliektu dzelzs kātu ir uzskatāma par senāko Rīgas Ziemassvētku egles rotājumu, ar kuru rīdzinieku svētku egli rotāja aptuveni pirms 250 gadiem. Tas tika uziets Vecrīgā – arheoloģiskajos izrakumos.

Ir vairākas leģendas par Ziemassvētku egles rotāšanu. Pašas populārākās leģendas varonis ir vācu reformācijas kustības vadītājs Martiņš Luters. Reiz Ziemassvētku vakarā viņš gāja mājās cauri mežam,. Vakars bija skaidrs un zvaigžņots. Tas bija tik skaisti, ka viņš nolēma šo skaistumu ienest arī mājā, tāpēc atnesa savai ģimenei eglīti, piestiprināja pie tās biezajiem zariem daudzas sveces, kuru uguntiņas bija līdzīgas zvaigznēm debesīs.

Eksistē leģenda par to, kāpēc mēs izrotājam eglīti ar spīguļojošu, sudraba serpentīnu. Sen-sen esot dzīvojusi laba, nabadzīga sieviete, kurai bija daudz bērnu. Vakarā pirms Ziemassvētkiem viņa izpušķoja eglīti, taču viņai bija ļoti maz rotājumu. Taču naktī uz eglītes bija pabijuši zirnekļi un, rāpjoties no zara uz zaru, savilkuši tīklus. Pateicībā par sievietes labestību, Kristus bērniņš svētīja koku un zirnekļu tīkli pārvērtās spīdošā sudrabā.

Sākumā egles parādījās tikai bagāto augstmaņu un tirgotāju mājās. Ar visdažādākajiem rotājumiem rotāja ne tikai eglītes, bet arī priedes, ķiršu koku un dižskābaržu zarus. Pirmais stikla rotājums – lode – tika izpūsts Tīringijā (Saksijā) 16. gadsimtā. Rūpnieciska eglīšu rotājumu ražošana sākās tikai pagājušā gadsimta vidū [acīmredzot domāts 19. gs. -t.p.], turpat Saksijā. Prasmīgi meistari izpūta rotājumus no stikla, grieza no kartona zvaniņus, sirsniņas, putnu un zvēru figūriņas, lodes, čiekurus, riekstus, kurus pēc tam krāsoja ar košām krāsām.
Visā pasaulē Ziemassvētku eglītes izrotāt sāka nosacīti ne tik sen – 19. gadsimtā. Tieši tad mūžzaļās skaistules sāka regulāri pušķot Francijas, Vācijas, Anglijas, Norvēģijas, Dānijas un Krievijas valdnieku pilīs. Par vienkāršo cilvēku rotu eglīte kļuva tikai 19. gadsimta otrajā pusē.

Agrāk rotaļlietu vietā kāra kokos dažādus augļus, piemēram: ābolus – auglības simbolu, riekstus - Dieva gribas neizdibināmības zīmi, olas – dzimstošās dzīvības, harmonijas un pilnīgas labklājības simbolu.

Anglijā Henriha VIII galmā 1516. gadā tika uzstādīta egle no zelta, ko rotāja rozes un granātāboli. Bet pirms tam Anglijā Ziemassvētku priekšvakarā (šī paraša ir saglabājusies līdz šodienai) bija paradums izgreznot mājas ar akmens ozoliem vai usnēm, efejām un āmuļiem vai sausseržiem.

Mēs ļoti mīlam pušķot eglīti ar visādiem vizuļiem, bet neiedomājamies, kāpēc meža skaistulei ir jāizskatās tieši tā.

Ziemassvētku eglītes ir daudzgadīgi un ziemcietīgi skujkoki. Formas ziņā tās var būt gan piramīdveidīgas, gan koniskas. Savvaļā egles aug tikai planētas ziemeļu puslodē - mērenajā un subarktiskajā joslā. No Baltijas eglīšu rotāšanas maniere parādījās Francijā, un vēlāk arī Vācijā. 19. gs. vidū eglītes nonāca ASV, un drīz vien tika uzsākta mākslīgo eglīšu izgatavošana. 20. gs. radās bažas par intensīvo skujkoku izciršanu, tāpēc daudzviet tās aizliedza. Un tomēr tradīcija izrādījās spēcīgāka par likumu - cilvēki sāka veidot lielas egļu audzes, un 20. gs. to ciršana un rotāšana bija iemīļota svētku sastāvdaļa visās lielākajās pasaules pilsētās.

Latvijā savvaļā aug tikai parastā jeb Eiropas egle (Picea abies), taču veikalos un stādaudzētavās pieejamas galvenokārt trīs populārākās sugas, informē stādaudzētāju biedrība darznica.lv. Jau minētā parastā egle var izaugt līdz pat 4m augsta un 2m plata. Sudrabegles (Picea pungens f. glauca) atšķiras ar savām sapņaini zilajām un nedaudz garākām skujām. Tā var sasniegt pat 15m metru augstumu, un izplesties veselu 4m platumā. Sudrabegles aug diezgan ātri, labi pakļaujas apgriešanai. Trešā populārākā suga ir Kanādas egle (Picea glauca) - tā ir arī visaugstākā, sasniedzot 20m augstumu un 4 - 5m platumu. Šai eglei ir visblīvākais sazarojums un visīsākas skujas. Īpatnējs ir Kanādas egles augšanas ātrums - sākumā tā strauji paaugas, taču pēc tam attīstās lēnāk. Skujas no sākuma, tikko uzplaukušas, ir gaiši zaļā krāsā, bet vēlāk tās kļūst zilganzaļas. Reizēm manāmas arī Serbijas egles ( Picea omorika), kuru skujām otra puse ir balta, un, kad to maigie zari ziemā apsarmojuši, liegi šūpojas vējā, skats ir brīnišķīgi skaists. Veikalos piedāvātās konteineros audzētās egles lielākoties ir dzimušas Latvijā, atšķirībā no cirstajām eglītēm, kas var būt ievestas no ārvalstīm.

Izvēloties labāko podiņstādu, jālūko, lai tas būtu audzēts vietējās stādaudzētavās. To, vai augs jau nav pārlieku izkaltis vai satraumēts, var pārbaudīt ļoti vienkārši - saliecot kādu skujiņu. Tai jābūt elastīgai, nevis jāpārlūst. Vēlams stādu iegādāties un ienest siltajās telpās iespējami vēlu. Tas nedrīkst atrasties pie radiatoriem un citiem siltuma avotiem, jo pārmērīgais siltums veicinās skuju nokalšanu. Augu nevajadzētu turēt siltā istabā ilgāk par 10 dienām, tamdēļ pēc Jaunā gada jāiznes vēsākā telpā.

Ziemassvētku eglītes var izaudzēt gan no sēklām, gan spraudeņiem, taču visvienkāršāk ir nopirkt jaunu stādiņu veikalā - piedāvājums ir gana plašs un daudzveidīgs. Iepatikušos eglīti var atnest arī no meža un pārstādīt dārzā.

Vai tu zināji, ka:

- pasaulē vecākā reģistrētā parastā egle atrodas Zviedrijā un ir 9550 gadus veca;
- eglēm īsti nepatīk pilsētas apstākļi, jo tās slikti aug piesārņotā gaisā;
- augs savu „pilngadību” sasniedz vidēji 6-8 gadu laikā;
- Siguldas pagastā Sauta kalna pakājē sastopama Latvijas garākā egle, kura ir 45,3m gara un ieguvusi arī Latvijas garākā koka titulu;
- egle attēlota arī vairāku LV pilsētu ģerboņos, piemēram, Jēkabpils, Subates un Tukuma pilsētām;
- egles bieži vien tiek pieminētas arī latviešu tautasdziesmās.
- Jēkabpils teritorijā visvairāk eglīšu aug pilsētas Mežaparkā.

Foto: Jānis Lācis