2025.gada 27. oktobris

Irita, Ita, Lilita

Kāpēc mēs vairs nepamanām lietas, kas mūs priecē?

Kāpēc mēs vairs nepamanām lietas, kas mūs priecē?

Mēs dzīvojam vizuālā komforta laikmetā. Kafejnīcas rotā vitrīnas, ielas vakarā spīd, mājas kļūst par svētku vitrāžām. Un arvien biežāk rodas sajūta, ka esam to jau redzējuši. Prieks apslāpējas, emocijas kļūst vājākas. Pat Ziemassvētki ar savu smaržu, gaismām un kņadu vairs nešķiet brīnums, bet drīzāk - vienkārši ķeksītis darāmo lietu sarakstā.

Iemesls slēpjas mūsu uztveres darbībā. Jauns priecē, bet tiklīdz kaut kas kļūst par ierastu, smadzenes to vairs nepamana. Lietas paliek skaistas, bet mēs tās uztveram kā fonu. Tās kļūst nemanāmas.

Nogurums no vizuālā trokšņa

Katru dienu mēs ievērojam simtiem vizuālu signālu: lietotnes, sociālo tīklu lentas, reklāmas, stāstus, ielu dekorējumus. Pakāpeniski mēs vienkārši pārstājām tos ,,redzēt”. Tas, kas agrāk sagādāja sajūsmu, vairs neuzrunā.

Atcerieties, kā pirmajā gadā pamanījāt mīļās kafejnīcas dekoru. Otrajā gadā jau tas nepārsteidza. Trešajā gadā jau gājāt garām, nepaceļot skatienu. Tas pats attiecas uz ikdienas lietām: lampas, pledi, mīļā krūze, pat Ziemassvētku lampiņas - viss saplūst ierastajā vizuālajā troksnī.

Jo mājīgāka un bagātīgāka vide, jo lielāka iespēja, ka mēs to pārstājām pamanīt.


Kā atgūt jutīgumu un atkal priecāties par redzēto

Tas ir prasmju jautājums. Mēs nezaudējam spēju priecāties - tā tikai apslāpējas, ja ilgi to nelietojam. Taču to var atjaunot. Pietiek sākt ar mazām lietām: ļaut sev palēnināties, izslēgt autopilotu un paskatīties uz ierasto ar jaunu skatienu.

Visbiežāk tam nav vajadzīgas lielas pārmaiņas interjerā vai dzīvē. Pietiek tikai pievērst uzmanību. Var palīdzēt īsas atbildes uz pašu uzdotajiem jautājumiem, kā maza pauze dienas laikā, piemēram:
  • Kas šajā mirklī ir skaists, pat ja esmu to redzējis tūkstoš reižu?
  • Ko es pamanītu, ja būtu šeit pirmo reizi?
  • Kādas sīkas lietas piešķir šobrīd mājīgumu?
  • Ja es stāstītu par to citam, ko es izceltu?
Šī vienkāršā prakse ir kā viegls ,,restarts’'. Tā neprasa laiku - var izdarīt pusminūtē, pat stāvot rindā vai ejot mājās. Katru reizi tā nedaudz maina skatupunktu, uzmanība kļūst maigāka, bet skats - dziļāks.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Mēs neesam zaudējuši spēju priecāties. Mēs vienkārši esam pieraduši pie laba - pie skaista, mājīga, rūpēm piepildīta. Tas ir dabisks process: smadzenes pasargā mūs no pārslogojuma, noņemot no redzesloka visu, kas atkārtojas. Taču kopā ar to pazūd brīnuma sajūta - iekšējais siltums, kas agrāk radās jau no vienas detaļas: smaržas, krāsas, gaismas.

Ja nepamanām labo, tas pārstāj eksistēt mūsu pieredzē. Mēs dzīvojam it kā starp dārgumiem, bet ejam garām tiem, jo esam pārāk aizņemti, noguruši vai pārslogoti. Un jo ilgāk tas turpinās, jo nabadzīgāks kļūst mūsu iekšējais pasaules redzējums. Ne tāpēc, ka apkārt viss ir slikts, bet tāpēc, ka vairs neskatāmies.

Lai atgūtu dzīves garšu, nav vajadzīgas globālas pārmaiņas. Pietiek apstāties, paskatīties uz ierastajām lietām kā pirmo reizi un atrast prieku detaļās. Tas neprasa naudu, pūles vai plānus - tikai uzmanības pārslēgšanu: maigu, brīvprātīgu un siltu.