Jēkabpils "ozoli" un "liepas" sāk ziedēt Zemessardzes 56. kājnieku bataljonā (FOTO)

Mācību poligonā “Meža Mackeviči” Daugavpils novadā piektdien, 14. jūlijā norisinājās Zemessardzes 3. brigādes militārās pamatapmācības nometnes 1. līmeņa kursa viesu diena, ko apmeklēja Zemessardzes 3. brigādes teritorijā esošo novadu pašvaldību un skolu vadība, un citi aicinātie viesi, kuru vidū bija arī “Radio1”/“Ceturtdiena”.

Nometne norisinās līdz 22. jūlijam, un tās laikā zemessargi apgūst lauka kaujas iemaņas, kaujas šaušanas pamatprincipus, gūst ieskatu topogrāfijā, kā arī medicīnā un saistošajos normatīvajos aktos. Zemessargiem ir iespēja uzlabot fizisko sagatavotību un apgūt militārās pamatiemaņas. Nometnē piedalās aptuveni 240 zemessargu un karavīru no visiem septiņiem Zemessardzes 3. brigādes bataljoniem, tajā skaitā arī no Jēkabpils Zemessardzes 56. kājnieku bataljona. Apmācības procesu nodrošina Zemessardzes 3. brigādes visu bataljonu instruktori. Zemessargu apmācība notiek, pielietojot nometnes modeli, kur zemessargi militārās pamatiemaņas apgūst nepārtrauktā laika posmā. Apmeklējot pamatapmācības nometni, viesi iepazinās ar tās norisi un ieguva informāciju par iespēju iestāties Zemessardzē. Tāpat varēja apskatīt nometnes teritoriju un tikties ar zemessargiem. Uz sarunu aicinājām divus jaunos zemessargus no Jēkabpils – Samantu Martuženoku un Pēteri Vanagu.

- Pagājusi pamatapmācības nometnes pirmā nedēļa. Kā jūtaties?

Samanta: Šeit ir lieliski, superīgi apstākļi, ļoti labs kolektīvs un atmosfēra, viss patiešām ir lieliski.

- Kādas bija emocijas dodot zvērestu?

Samanta: Ļoti patriotiskas, bija sajūta, ka darīšu visu Latvijai un dzimtenei. Tas brīdis tiešām bija ļoti patriotisks.

- Kādi bija pirmie iespaidi par nometni?

Pēteris: Mēs atbraucām, izkāpām no smagajām automašīnām, un es biju fascinēts, ka mums būs jāguļ ļoti lieliskos apstākļos – istabās, nevis teltīs, turklāt gultas jau bija saklātas. Ja godīgi, es biju gaidījis pagājušā gada nometnes variantu - gulēšanu teltis ar plītiņām, tāpēc biju nedaudz šokēts, bet esmu priecīgs.

- Šeit esi jau otro gadu?

Pēteris: Nē pirmo gadu, bet mani draugi un paziņas pagājušajā gadā ir izgājuši pamatapmācību un jau virzās tālāk pa zemessardzes karjeras kāpnēm.

- Esi nolēmis turpināt karjeru zemessardzē?

Pēteris: Jā, es esmu aizrunāts kaujas atbalsta rotā un būšu tā saucamā bonvāgena jeb kāpurķēžu bruņutehnikas šoferis Jēkabpils Zemessardzes 56. kājnieku bataljonā.

- Kas tevi pamudināja izvēlēties šādu ceļu?

Pēteris: Mani pamudināja draugi, kas bija pagājušajā gadā nometnē izgājuši pamatapmācību un stāstīja, ka te ir jautri. Zinot mani, viņi ieteica, ka arī man te varētu būt jautri un forši.
Santa: Skolas laikā es iesaistījos jaunsardzē, piedalījos gan virves vilkšanas sacensībās, gan visās pārējās aktivitātēs, un arī daudzi klasesbiedri iestājās zemessardzē. Viņi teica, ka šeit ir ļoti labs kolektīvs, laba atmosfēra un, ka tas noteikti ir jāizmēģina, jo izstāstīt to nevar, tas pašam jāizmēģina, jāizjūt. Pagājušajā gadā iestājos zemessardzē un 11. novembrī, ļoti nozīmīgā datumā, devu zvērestu. Ja godīgi, es neko nenožēloju, esmu pat pārsteigta par to, cik te ir labi.

- Zvērestu devi pagājušogad un šogad izej pirmo apmācības kursu?

Samanta: Tieši tā.

- Kā radi, draugi vērtēja šādu soli? Varbūt kāds teica, ka nevajag?
Santa: Kopumā visi teica, ka tas ir pareizi, jo arī ģimenē ir saistība ar policiju, kā profesiju, gan arī ar militāro dienestu, kā profesiju. Tāpēc arī teica, ka droši stājies, viss ir kārtībā, viss būs labi. Es esmu priecīga, ka es to esmu izdarījusi, jo te apgūtais tiešām ir noderīgs.

- Tagad lielākā kauja ir nevis vienībā, bet ārpus tās, jo visi ietekmējas no dažādiem propagandas viedokļiem, būs grūtāk mundieri nest ārpus šīs vietas?

 Samanta: Tā varētu būt.

- Tomēr ir tā, ka tagad daudzi fakti tiek dažādi interpretēti un viena no tavām misijām varētu būt to cilvēkiem analītiski skaidrot?

Samanta: Tieši tā, ir jāvadās vairāk pēc konkrētiem faktiem, nevis pieņēmumiem, jo cilvēkiem patīk daudz runāt un ne vienmēr tā informācija ir korekta, tieši tāpēc ir jāvadās pēc konkrētajiem faktiem, ko var pārbaudīt, vai informācija ir precīza.

- Vai ir daudz draugu, kuri vēl šaubās, bet arī grib spert šos pirmos soļus?

Pēteris: Sākot mācīties Aizkraukles arodvidusskolā, es iepazinos ar daudz cilvēkiem un sperot šo pirmo soli zemessardzē, es arī viņus mudināju nākt, lai mēs būtu kopā plecs pie pleca, tad viss notiktos vieglāk, jo labākais draugs, viņš vienmēr palīdzēs grūtā brīdī. Draugi vēl šaubās, bet es domāju, ka es viņus pārliecināšu.

- Kā spartieši, kas cīnījās par savu biedru plecu pie pleca?

Santa: Jā, tieši tā, arī šeit mēs palīdzam, kad ir lauka kaujas iemaņas. Visi kopā rāpojam, krītam, ceļamies un cits citam palīdzam. Tas ir pats galvenais, lai būtu visi kopā kā vienots veselums. Es uzskatu, ka arī tiem, kas nav zemessardzē, arī viņiem ir jāiemācās palīdzēt citiem, lai nebūtu tā, ka katrs par sevi. Mūsdienās var novērot, ka katrs ieraujas savā mājā, savā ģimenes lokā, savrupi, nav kopības sajūtas. Taču mums ir nepieciešama kopības sajūta, mums, visiem latviešiem, kā latviešiem, tāpēc es domāju, ka ir nepieciešams stiprināt kopību, ne tikai starp latviešiem, kas esam te Latvijā, bet arī tiem, kas aizceļojuši uz ārzemēm, lai kur mēs atrastos, ir jābūt šai kopības sajūtai, kas vieno.

Būt zemessardzē, vai tas nav grūti ?

Samanata: Nebūt nē.

- Vai jūs atbalsta arī citi zemessargi?

Samanta: Jā, tiešām atbalsts ir, un, ja fiziski paliek grūti vai ir sajūta, ka kādu brīdi spēki galā, vienmēr citi atbalsta. Tas palīdz pārvarēt grūtības un ir sajūta, ka spējam paveikt visu.

- Ja būtu šeit kāds darbiņš jāizdara meiteņu labā, vai tu to darītu?

Pēteris: Tieši tā, jo kā mēdz teikt, vienība ir tik stipra, cik stiprs ir ķēdes vājākais posms.

- Vai esi ieguvis daudz jaunu draugu?

Pēteris: Jā, esmu ieguvis daudz draugu, iepazinis cilvēkus no Jēkabpils, kurus iepriekš nepazinu, bet šeit iepazinos.

- Jūs no Jēkabpils esat tikai divi šajā pamatapmācības kursā?

Pēteris: Nē, mēs te esam vairāki jēkabpilieši.

- Ko jūs paši gribētu pastāstīt par te notiekošo? Kā iekšēji mainījies tavs skats uz dzīvi, vērtību skala?

Santa: Es vairāk pievēršu uzmanības faktiem, kā arī dažādās nodarbībās iegūtās zināšanas man palīdz uz daudzām lietām paskatīties no citas puses, kā arī izvērtēt, kas notiek. Piemēram, kaut vai tā pati medicīna, pirmās palīdzības sniegšana. Viena lieta, kad to māca autoskolās vai kaut kur citur un cita lieta, kā to māca šeit. Te viss ir ir padziļināti un daudz, daudz augstākā līmenī. Te iemāca sniegt pirmo palīdzību arī tad, ja aptieciņas nav pie rokas, izmantojot dabas materiālus.

- Kura no valsts svētku dienām tev turpmāk būs pati būtiskākā?

Pēteris: Pašas būtiskākās man būs leģionāru un strēlnieku piemiņas dienas. Vēsturiski latviešu tauta dažādos karos un notikumos ir ļoti “malta”, mūs ir gribējuši savstarpēji sanaidot, bet mēs esam pastāvējuši par savu valsti. Tas manī raisa dziļas patriotiskas jūtas.

- Kāds būtu tavs novēlējums citiem, līdzīgi domājošiem tautiešiem, novadniekiem, Latvijas iedzīvotājiem?

Santa: Nebaidieties būt latvieši! Neaizmirstiet latviešu valodu, mūsu tradīcijas, mūsu vēsturi! Patlaban ir daudz tradīciju, kas ienākušas mūsu kultūra, ka reizēm pat vairs nezinām, kādas ir mūsu vēsturiskās tradīcijas. Galvenais, lai ikvienam sirdī ir latviskums un patriotisms.

Pēteris: Santa jau pateica arī to, ko es domāju. Novēlu citiem kļūt drosmīgākiem un spert šo nopietno soli un izmēģināt, kā tas ir būt ārpus mājām un prom no vecākiem, būt komandieru pakļautībā. Galvenais turēt godā latviešu tautas tradīcijas. Es pats esmu zemessardzē un novēlu arī citiem, nākt, stāties un kuplināt zemessargu rindas.

- Paldies par sarunu!

Lai iestātos Zemessardzē, jāsazinās ar dzīvesvietai tuvāko Zemessardzes bataljonu un jāsaņem tālākos norādījumus. Informācija par prasībām uzņemšanai Zemessardzē ir atrodama Zemessardzes mājas lapas www.zs.mil.lv sadaļā - Prasības uzņemšanai Zemessardzē.