Jēkabpilī piemin komunistiskā genocīda upurus (FOTO, VIDEO)
Svētdien, 25. martā notika piemiņas dievkalpojums Krustpils Evaņģēliski luteriskajā baznīcā, bet plkst. 12.00 pie pieminekļa represiju upuriem notika komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdis. Pasākuma dalībniekus uzrunāja Jēkabpils mēra vietniece Līga Kļaviņa, Politiski represēto apvienības Jēkabpils nodaļas vadītāja Maruta Līce, Nacionālās jaunatnes kustības vadītājs Toms Trofimovičs, Krustpils luterāņu drudzes mācītājs Ēvalds Bērziņš. Muzicēja koris "Unda" Sandras Bondares vadībā. Piemiņas pasākumā piedalījās politiski represētie, jaunsargi, jēkabpilieši, kā arī Jēkabpils domes deputāte Kristīne Ozola un deputāts Leonīds Salcevičs, kopā aptuveni 100 cilvēku. Pasākuma dalībnieki pie pieminekļa represētajiem nolika ziedus.
Jau ziņots, ka Padomju Savienības okupācijas režīms, savos pastāvēšanas gados, Latvijas vēsturē ir ierakstījis daudzas melnas un traģiskas lappuses. Komunistiskā genocīda upurus Latvijā piemin divas reizes gadā – 25. martā un 14. jūnijā, kad no mājām un dzimtenes svešumā tika aizvesti daudzi tūkstoši latviešu. 1949. gada 25. martā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem.
1948. gadā komunistiskā partija gatavojās sākt veidot zemnieku kopsaimniecības pēc Krievijas parauga. Latviešu zemnieki nevēlējās labprātīgi atteikties no savas zemes. Izsūtīšana skāra galvenokārt turīgo zemnieku ģimenes, kurām bija labāk iekoptās saimniecības. Turklāt zemnieki bija galvenie nacionālo partizānu atbalstītāji.
1949. gada 25. martā uz Sibīriju deportēja aptuveni 44 000 cilvēku – ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem. Daudzi no izsūtītajiem, tostarp sievietes, sirmgalvji un bērni dzimtajā Latvijā vairs neatgriezās – citi aizgāja bojā koncentrācijas nometnēs un mūža nocietinājumus, citi – palika uz mūžiem Sibīrijas sniegotajos klajumos un citos PSRS reģionos.
Starptautiskā likumdošanā to sauc par noziegumu pret cilvēci, kam nav un nevar būt noilguma. Mūsu pienākums ir nekad neaizmirst par šo tautas traģēdiju, pieminēt nevainīgi cietušos cilvēkus un vienlaikus paust savu sašutumu par šiem noziegumiem.