Viktors Valainis: Mums jāpanāk, lai ES finansējums Latvijai nesamazinātos!

Intervija ar LR Saeimas deputātu, Zaļo un zemnieku savienības biedru un Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektoru Viktoru Valaini.

- Kas ir Kohēzijas politika un kāda ir tās nozīme Latvijai?

Viktors Valainis: Kohēzijas politika radās jau 1986. gadā. Veidojās vienotais tirgus, bet jau tajā laikā Eiropas Savienībā (ES) valstis bija dažādos attīstības līmeņos. Lai izlīdzinātu šo nevienlīdzību un godīgi darbotos vienotā tirgū, tika pieņemts lēmums izveidot Kohēzijas politiku. Augstāk attīstītās valstis piešķīra līdzekļus mazāk attīstītajiem reģioniem, lai tie ātrāk sasniegtu vienādu līmeni.

Attīstības līmenis uzlabojās, bet ne pietiekami, un mēs joprojām esam Kohēzijas klients.

- Cik līdzekļu no Kohēzijas fondiem Latvija ir saņēmusi līdz šim un kādiem mērķiem tie tikuši tērēti?

V.V.: Laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam Latvijai ir piešķirti aptuveni 4,4 miljardi eiro. Skolām, skolu izglītības infrastruktūrai un zinātnei – teju miljards eiro. Šodien redzamās atjaunotās izglītības infrastruktūras ēkas ir lielā mērā sakārtotas par šo naudu. Vairāk nekā miljards ir ieguldīts ceļu būves infrastruktūrā. Ja paskatāmies, kādu ietekmi tas atstāj uz Latvijas tautsaimniecību, tad IKP izaugsmei tas ir mērāms procentos. Šie visi ekonomiskie izrāvieni ir galvenokārt pateicoties šīs Kohēzijas politikas investīcijām.

Jāatzīmē, ka arī Jēkabpils plūdu dambis lielā mērā tika uzbūvēts par Kohēzijas līdzekļiem. Runājot par Jēkabpili, šajā plānošanās periodā mēs vēl joprojām aktīvi uzturam dialogu, lai par šo naudu tiktu finansēta arī Jēkabpils jaunā tilta būvniecība. Šobrīd tilts jau ir praktiski uzprojektēts, papīru darbi ir pabeigti, un ir visi argumenti, lai mēs varētu prasīt finansējumu.

- Kā zināms, 2. maijā Eiropas Komisija nāca klajā ar priekšlikumiem Eiropas Savienības budžetam 2021.-2027. gadam. Pastāstiet, lūdzu, kādu ietekmi jaunais budžets varētu atstāt uz Kohēzijas politiku un Latvijas attīstību!

V.V.: Pēc 2020. gada ES finansējums Latvijai varētu samazināties par 20%. Lauksaimniecībai – samazinājums, Kohēzijai – samazinājums... Jaunā politika novirzīs finansējumu zinātnei, bēgļu problēmu risināšanai un citiem jautājumiem, kas paņems ļoti daudz resursu. Ja arī Kohēzijai paredzētie līdzekļi samazinās, tad būtu jādod mums iespēja tikt pie naudas zinātnei, bet tagad ir skaidrs, ka tā ir paredzēta vecajām dalībvalstīm. Latvijai tai tikt klāt ir praktiski neiespējami.

Ja būtu pietiekoši Kohēzijas fondu līdzekļi, ja normāli darbotos nodokļu reforma, ja šie visi ekonomiskie pasākumi kopā sasummētos, tad ekonomika attīstītos ar 5% ātrumu un tas reāli atspoguļotos cilvēku makos un algās. Tad pārskatāmā nākotnē mēs reāli varētu pietuvoties Eiropas labklājības līmenim. Šobrīd Latvijā, piemēram, Zemgales reģionā cilvēki vien par 40% dzīvo tādā līmenī kā Eiropā, piemēram, Vācijā.

Ja mums vēl samazinās finansējumu, tad Kohēzijas politika nesasniegs savu mērķi. Mēs par šiem jautājumiem runāsim vēl vismaz gadu, bet šobrīd varu teikt, ka līdzšinējās sarunas nav bijušas pārāk veiksmīgas. Gan politiķiem, gan arī pašai sabiedrībai skaļāk un uzstājīgāk jāpieprasa, lai finansējums netiktu samazināts, jo tas atstās tiešu ietekmi uz reģioniem. Ja mūsu reģionos attīstība nebūs pietiekamā līmenī, turpretī Vācija, Īrija, Anglija skries arvien lielākiem soļiem uz priekšu un mēs netiksim līdzi, tad mūsu cilvēki vēl joprojām turpinās braukt prom uz šīm valstīm.

- Kāds ir jūsu viedoklis par izglītības reformu, kas paredz skolas gaitu uzsākšanu no sešu gadu vecuma?

V.V.: Tam ir ekonomisks pamatojums – cilvēks ātrāk sāk mācīties un ātrāk nonāk darba tirgū. Ja valdība ir izvēlējusies iet šādu ceļu, tam ceļam būtu jābūt ļoti pārdomātam. Bet šobrīd ir daudz neatbildētu jautājumu.

Pēc likuma sešgadīgu bērnu nedrīkst atstāt vienu. Ja bērns aiziet uz vispārizglītojošo iestādi, tur nav tāda nodrošinājuma. Ko bērns darīs pēc stundu beigām, kas viņu pieskatīs?

Pēc sarunas ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības pārstāvjiem es saprotu skaidru nostāju, ka pedagogi šobrīd arī saturiski nav gatavi strādāt ar sešgadīgiem bērniem.

Vēl svarīga ir vieta un vide, kur mācīsies šis sešgadnieks. Ir domas, ka tas varētu būt pirmsskolas izglītības iestādē, otrs – ka tas varētu būt arī skolā. Ja sešgadniekus un septiņgadniekus saliek kopā vienā klasē, nepieciešami gan dubulti mācību līdzekļu resursi, gan telpas. Tāpat jāievēro elementāras sanitārās normas – cik augstiem jābūt podiem, izlietnēm... Ja skolas tam būs jāpielāgo, tad tas būs nopietns darbs, kas laicīgi jāplāno. No pirmās klases skolēniem sākas sporta stundas, bet pirmsskolas izglītības iestādes lielākoties nav sporta zāļu. Skolot sešgadniekus šobrīd nav gatavi ne bērnudārzi, ne skolas.

Arī šobrīd ir bērni, kas uzsāk mācības sešu gadu vecumā. Tā ir vecāku brīva izvēle. Ja tas notiek sistemātiski, tad jābūt lielai pārliecībai, ka bērna psiholoģiskais un fizioloģiskais stāvoklis ir piemēros skolas gaitu uzsākšanai. Ja vecāki redzēs, ka bērns nav gatavs iet skolā no sešu gadu vecuma, tad būs nepieciešams apstiprinājums no ģimenes ārsta – ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā. Mēs iegūsim statistiku, ka mums Latvijā ir vesela virkne ar slimiem bērniem.

Kamēr šie un citi pamatjautājumi nav atbildēti, Saeima šādu lēmumu, kas paredz skolas gaitu uzsākšanu sešu gadu vecumā, nedrīkst pieņemt, jo nomainīt skaitli septiņi ar seši ir infantili.

- Cik tālu šobrīd ir likumprojekts par piespiedu dalītā īpašuma izbeigšanu un kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?

V.V.: Likumprojekts ir vienprātīgi pieņemts pirmajā lasījumā, un es, kā šī likumprojekta autors, esmu pārliecināts, ka šī Saeima to arī pieņems. Šis likums paredzēs mehānismu, kādā veidā dzīvokļu īpašnieki varēs pārņemt zemi savā īpašumā. Būs daudzi mehānismi, kuros palīgā nāks arī valsts.

- Vai Latvijā vajadzētu ieviest citās ES dalībvalstīs populāro plastmasas pudeļu depozīta sistēmu?

V.V.: Šī depozīta sistēma paredz, ka nopirkto plastmasas pudeli var nodot speciālos automātos un saņemt noteiktu naudas summu atpakaļ. Es uzskatu, ka tas mūsdienu situācijā nav pietiekami efektīgi un moderni. Tas būtu solis atpakaļ. Ja visas pudeles tiktu nodotas atpakaļ šajos automātos, tad tie būtu tikai 10% no visiem plastmasas atkritumiem. Savukārt sistēmas ieviešanas un uzturēšanas izmaksas ir milzīgas. Tāpat automāti nepieņem deformētas, kaut nedaudz netīras pudeles, kā arī tādas, kurām bojāts svītru kods. Turklāt, papētot citu valstu pieredzi, atklājas, ka ne jau visi ražotāji pakļaujas šai sistēmai.

Man daudz vairāk patīk cita depozīta sistēma, kas būtu pieejamam visiem cilvēkiem plašākā tvērumā. Cilvēks saņem divus atkritumu maisus, viens ir paredzēts bioloģiskajiem atkritumiem, otras – plastmasai, kartonam, stiklam, dzelzij... Par atkritumiem, kas paši sadalās, jāmaksā kā parasti, bet otrs maiss tiek nodots par brīvu. Jēkabpilī ir atkritumu šķirošanas iekārtas, kuras varētu tikt pilnvērtīgi noslogotas, ja tiktu ieviests šāds atkritumu šķirošanas veids. Šī sistēma jau lieliski strādā Vācijā un ir uzsākta tās ieviešana Vidzemē.

 - Paldies par sarunu!

Plašāku sarunu ar Viktoru Valaini klausieties Jēkabpils Radio1 (107 FM) ēterā otrdien, 22. maijā, plkst. 16.10 (atkārtojumā 23.maijā plkst. 19:10) un 5. jūnijā plkst. 16.10 (atkārtojumā 6.jūnijā plkst. 19:10).