Caur ērkšķiem uz vitamīnu grozu - ērkšķogas

0Komentāri

Kurš gan nepazīst ērkšķogu – kuplo krūmu ar pūkainām, skābeni saldām odziņām! Taču tikai retais zina, ka šī daudzgadīgā ogulāja dzimtene ir kalnaini apvidi. Zem zaļajām un mīkstajām lapiņām paslēpušies tikpat zaļi vai nedaudz sārti, apaļi bumbuļi. Runā, ka visgardākās ir tās ogas, kas tiek ēstas tieši no krūma. Tomēr gardēdim būs jāuzmanās, lai pret asajiem ērkšķiem nesaskrāpētu rokas. Arī Latvijā šīs stingrās, apaļās ērkšķogas (Ribes uva-crispa) ir iecienīts našķis, un tikpat pazīstams ir arī pats augs, no kura ogas nākušas. Šim krūmam kalni iemācījuši patstāvīgu dzīvi, tamdēļ tas mūsu dārziem ir īpaši piemērots.

Ērkšķogas (Ribes uva-crispa) ir daudzgadīgs ogulājs, kas faktiski ir jāņogu ģints suga, taču daži zinātnieki tās mēdz izdalīt atsevišķā ērkšķogu ģintī. Ērkšķogas dzimtās zemes stiepjas no Eiropas vidienes un Āfrikas ziemeļrietumiem līdz pat Āzijas vidusdaļai. Savvaļā tās sastopamas Alpu kalnu biezokņos un akmeņainos mežos to pakājē no Francijas līdz pat Himalaju kalniem un Indijai. Eiropieši ar ērkšķogām iepazīstināja arī Amerikas kontinentu iedzīvotājus, un tā rezultātā izveidojās divas galvenās sugas: Amerikas (Ribes hirtellum) un Eiropas (Ribes uva-crispa).

Pirmā valsts, kas aktīvi sāka pievērsties ērkšķogu krūmu audzēšanai no sēklām un lielāku vainagu izveidei, bija Nīderlande, taču popularitāti ērkšķogas ieguva 19. gadsimtā. Šajā laikā sākās aktīvs britu selekcionāru darbs pie dažādu variāciju izveides. Selekcionāri bija īsteni entuziasti, jo veidoja pat speciālus klubus un konkursus, sacenšoties par to, kurš izveidos krūmu ar vislielākajām ogām. Daudzviet Lielbritānijā un citur Eiropā ērkšķogu krūmi sastopami vecu, pamestu ēku pagalmos, kur mierīgi turpina augt un briedināt garšīgās ogas. Tas liecina, ka šie ogulāji ir visnotaļ patstāvīgi un neprasa sarežģītu kopšanu. Tiesa, ne visiem ērkšķogas iet pie sirds un, iespējams, te vaina meklējama tirgus piedāvājumā, kur pārdošanā esošās ērkšķogas bieži vien ir cietas un negatavas, vairāk paredzētas ievārījumu un kompotu gatavošanai, nevis ēšanai svaigā veidā. Īstā ērkšķogu garša baudāma pašu dārzā no sava krūma, kad ogas sasniegušas vislabāko gatavības pakāpi.

Krūmam ir ērkšķaini, kokaini zariņi, un kopējais auga vainags var sasniegt pat 1,5 m augstumu un vairāk. Tam ir gaiši zaļas, mīkstas starveida lapiņas. Ziedi veidojas uz jaunajiem zariņiem un atkarībā no selekcionētās variācijas no viena pumpura izplaukst no 1 - 4 ziediņiem. Ogas ir apaļas un var būt gan mazas, gan lielākas - diametrā ap 2 cm. Ogas var būt zaļas, sarkanīgas, baltas, dzeltenas un pavisam tumši violetā krāsā. To miziņa ir gluda vai nedaudz pūkaina un garšas ziņā tās mēdz būt līdzīgas vīnogām - ne velti ērkšķogas mēdz dēvēt arī par ziemeļu vīnogām. No nobrieduša krūma var ievākt aptuveni 4 - 5 kg gardo ogu. Aso ērkšķu dēļ ogu lasīšanai būs vajadzīga zināma izveicība un roku veiklība. Saka, ka ērkšķogas patiesībā esot kā divi dažādi augļi vienā krūmā, jo pavasarī un vasaras pirmajā pusē ogas būs stingras un skābenas, bet, tuvojoties vasaras izskaņai, tās kļūs maigas un saldenas.

Ērkšķogu krūmi ir lieli saulmīļi, tāpēc stādīšanas vietai jābūt pilnīgi saules ieskautai. Karsto vasaru saules gaisma jākompensē ar dāsnu laistīšanu (vēlams rīta pusē pirms karstās dienas saules), jo liels sausums krūmam var kaitēt. Ogulājs var neatkopties no sausuma radītajiem bojājumiem, kas savukārt var ietekmēt augļu ražu. Ja dārza saulainākie stūrīši jau aizņemti ar citiem sauli mīlošiem augiem, pastāv citas variācijas šī ogu krūma vietas izvēlei - tos var izstādīt vienkārši pagalmā daļēji saulainā vietā, tuvu ēku sienām (vislabāk rietumu pusē, lai tam piekļūtu iespējami daudz saules gaismas) vai veidot kā dzīvžogu. Vēlams, lai izvēlēto vietu neskar ne spēcīgi, karsti vēji, ne salnas, un aukstajā sezonā dobē nevajadzētu uzkrāties ūdenim.

Augsnei jābūt mitrai un labi drenētai, ar pH līmeni 6,0 – 7,0. Kad izvēlēta auga ideālā „mājvieta”, krūmu izstāda vai nu pirms vai pēc ziemas - ja vien zeme nav sasalusi (konteineros nopērkamos stādus var stādīt visa gada garumā). Bedre jāizrok atbilstoši auga izmēram, atstatumam starp katru krūmu jābūt vismaz 1,5 m. Lai nodrošinātu pietiekamu mitrumu, augsnes virskārtu var nomulčēt, pēc nepieciešamības mulčas kārtu atjaunojot visa gada garumā. Mulča var sastāvēt no dārza komposta, skaidām, mizām un dažādiem citiem lielu gabalu organiskiem materiāliem. Jāizvairās no mulčas piespiešanas tuvu auga stumbram. Ja ir vēlme eksperimentēt, augu var audzēt arī podiņā - tad būs nepieciešams vismaz 35 - 40 cm plats podiņš. Tomēr jārēķinās, ka šai audzēšanas metodei būs vajadzīga vēl intensīvāka laistīšana.

Agrā pavasarī, kad zeme atkususi, var veikt jauno krūmiņu izstādīšanu, kā arī jau esošo krūmu augsnes bagātināšanu ar organiska sastāva mēslojumu. Martā veicama mulčas slāņa atjaunošana, un jau maijā jālūko, vai nav nepieciešams paretināt krūma zariņus. Izgriež sausos zarus, zarus kas noliekušies līdz zemei, vai nu izgriež, vai atstutē, apkārt visam krūmam izveidojot sētiņu-balstu. Koriģē arī krūma biezumu, jo pārāk sabiezējis krūms sliktāk ražo un ogas ir mazākas. Tāpēc arī vainagā izgriež liekos jaunos zarus, atstājot vien pāris, kas ar laiku kalpos veco nomaiņai. Apgriešana sekmēs pilnīga krūma vainaga augšanu un veicinās gaisa cirkulāciju, kā arī ļaus saules gaismai vieglāk piekļūt krūma dziļumiem un palīdzēs krūmam sakopot savus spēkus augļu attīstīšanai. Sākoties gada karstajai sezonai, jāplāno regulāra laistīšana - to veic no rītiem, lai lapotnei ir pietiekami daudz laika apžūt. Laistīšana palīdz arī ierobežot iespējamās krūma slimības. Ja laistīšana bijusi reta un pēc ilga sausuma perioda augs tiek ļoti bagātīgi aplaistīts vai arī iestājies ilgstošs lietus periods, rezultāts būs redzams ogās - tās var pārplīst vai nopūt. Pareiza laistīšana palīdz izveidoties lielām, vizuāli skaistām un garšīgām ogām. Lai sekmētu pilnīgu ogu nobriedināšanu un izvairītos no iespējamu slimību rašanās, ogulājam nepieciešams kālijs. Mēslošanai var izmantot sabalansētu mēslojumu, kura sastāvā var būt papildus kālijs un magnijs.

Sākoties ogu veidošanās laikam, krūmu ieteicams pārklāt ar tīklu, jo ogas garšo arī putniem un kāpuriem, turklāt tīkla galus vēlams nostiprināt ar kādu smagumu, lai izmanīgākie putni nevarētu ielavīties zem tīkla. Ir ļoti svarīgi laikus novākt jau gatavās ogas, citādi pārējās izaugs sīciņas un tiks zaudēta liela daļa gardo ogu labuma. Kamēr tiek novākta raža, cita papildus kopšana nav nepieciešama. Augustā pēc pēdējās ražas jāraugās, lai ap ogulāju ir pietiekama mulčas kārtiņa, kas uztur augam nepieciešamo mitro vidi. Septembris ir lielisks laiks, lai izstādītu jaunus krūmus vai iepriekš pavairotos stādiņus - to var darīt līdz pat novembrim jeb brīdim, kamēr zeme nav sasalusi un nav pārāk mitra. Ziemā var novākt krūma atmirušos zariņus, bet pārējo auga vainagu likt mierā līdz pavasarim vai arī apgriezt. Pavasara sākumā ieteicams apgriezt vairumu zariņu, atstājot neskartus 4 – 6 vecākos zarus, lai uz tiem būtu pāris pumpuriņu. Tas veicinās jauno zariņu attīstīšanos uz vecajiem un jauno zaru augšanu. Zariņi, kas sasnieguši četru gadu vecumu, jāizgriež pavisam.

Ērkšķogu krūmus pavairo ar noliekšņiem, aprausumiem vai spraudeņiem, lai arī spraudeņi ne vienmēr labi attīstīs jaunās saknītes. Spraudeņus iegūst rudenī no jaunajiem zariņiem. Gatavojot spraudeņus, ieteicams saglabāt divgadīgās koksnes „pēdiņu” kas uzlabo apsakņošanās rezultātus. Mājas apstākļos, veidojot spraudeņus, no 15 cm garā spraudeņa galiņa nogriež aptuveni 6-7 cm un no tā apakšdaļas noņem pumpuriņus, galā atstājot vien 3 - 4 pumpuriņus. Konteinerā vai podiņā ieber augsni un izdobj 15 cm dziļu bedrīti, kuras apakšā ievieto nedaudz smilts. Spraudeņus ievieto bedrītēs tik dziļi, lai virs augsnes virsmas būtu 2 - 3 pumpuriņi, bet atstatumam starp katru spraudeni jābūt 8 - 9 cm. Līdz nākamajam rudenim tiem vajadzētu attīstīties ar pietiekamu sakņu sistēmu, lai tos varētu izstādīt dārzā. Audzējot konteineros vai podiņos, jārauga, lai augam ir pietiekams mitruma daudzums.

Ja krūmam ir slikta gaisa cirkulācija, to var nomākt miltrasa - balti, pūderveidīgi plankumi, kas skar auga lapotni, zariņus un arī ogas. Miltrasa var veicināt kroplīgus jaunos zariņus. Konstatējot šo slimību, ir jāapgriež skartās krūma daļas un pats krūms jānomazgā ar vieglu sodas un ūdens maisījumu. Bieži vien izmanto arī ar ūdeni atšķaidītu kumelīšu uzlējumu. Lai izvairītos no miltrasas, ieteicams izvēlēties pret to izturīgas ērkšķogu šķirnes. Cits nelāgs kaitēklis ir zāģlapseņu kāpuri, kas īsā laikā var krūmam nodarīt lielu kaitējumu. Kāpurus būs vieglāk pamanīt, un, tiklīdz tie redzami ložņājam pa ērkšķogu zariem, tie jānoņem. Citas nelaimes ogulāju, visticamāk, neskars, un rūpīgs saimnieks varēs baudīt ērkšķogu pilno vasaru un gādāt arvien jaunas un interesantas desertu receptes.

Vai tu zināji, ka:

Latvijā ērkšķogas mēdz dēvēt arī par stiķenēm, krizdolēm;
pirms ogas ir pilnīgi nogatavojušās un vēl ir cietas, tās ir izcils pektīna avots, un palīdz attīrīt, atjaunot organismu un sekmē vielmaiņas procesus;
ērkšķogas ir vērtīgs C un E vitamīna, karotīna un folijskābes avots;
ogu sulu ne vien lieto uzturā, bet arī skaistumkopšanā - tā izcili baro sejas ādu un pat balina to;
desertiem vispiemērotākās būs krāsainās ogas, nevis zaļās, jo tās ir daudz mīkstākas. Izņēmums, piemēram, ir „Kuršu Dzintars”, kas ir izcili salda deserta oga;
ogas var saglabāt arī gada vēsajam periodam, uz ziemu tās vienkārši sasaldējot.;
ērkšķogas var izmantot vīna darīšanai.