Par gada kukaini izvēlēts skujkoku dižkoksngrauzis, par gada bezmugurkaulnieku – mitrene
- 10 janvaris 2022 --
- 0Komentāri
Skujkoku dižkoksngrauzis ir liela, masīva vabole, kas var pārsniegt trīs centimetru garumu. Tāpat kā visiem koksngraužiem tam uz galvas ir gari taustekļi. Ķermeņa priekšgalā skujkoku dižkoksngrauzim katrā pusē ir pa vienam, labi izteiktam un uz ārpusi izvirzītam dzelksnim. Vabole ir tumši brūna, ar sarkanbrūniem matiņiem uz ķermeņa virsmas.
Kā norāda Vilks, šāds neuzkrītošs krāsojums dod iespēju naktī aktīvajam skujkoku dižkoksgrauzim dienas laikā labi paslēpties dažādās mizas un koksnes spraugās uz kritalām.
Skujkoku dižkoksngrauzis ir sastopams vecos, saulainos priežu mežos, kur atrodamas vecas priežu kritalas. Ja šādu piemērotu mežu nav, dižkoksngrauzis dažkārt var būt atrodams arī izcirtumos un jaunaudzēs, kur saglabājušās atsevišķas tam piemērotas kritalas.
Vilks skaidro, ka šī koksngraužu suga nedzīvo uz dzīviem, augošiem kokiem, tāpat to neinteresē svaigi, tikko vēja izgāzti vai nolauzti koki. Skujkoku dižkoksngrauzim ir nepieciešamas kritalas, kas jau vismaz vairākus gadus ir gulējušas mežā uz zemes, laika gaitā zaudējot savu mizu un iegūstot tām raksturīgo pelēcīgo nokrāsu. Vaboles vispirms uzmeklē saules labi izgaismotas un sasildītas, lielāku dimensiju kritalas. Siltās jūlija un augusta naktīs var novērot lidojošas un pa kritalām rāpojošas vaboles.
Kāpuri trīs līdz četrus gadus dzīvo kritalas iekšpusē, līdz beigās turpat iekūņojas. Kad jaunās vaboles atstāj savu attīstības vietu, tās ar spēcīgajiem žokļiem izgraužas no kritalas laukā un aizlido. Savukārt kritalā paliek izskrejas – parasti platākajā virzienā vismaz centimetru lieli, ovāli caurumi ar raksturīgām zāģzobaini izgrauztām maliņām.
Pirms 20 gadiem, kad tika izdota pašreizējā Latvijas Sarkanā grāmata, informācija par skujkoku dižkoksngrauzi Latvijas faunā bija tik niecīga, ka dižkoksngrauzis tika ierakstīts Latvijā izzūdošo sugu sarakstā - Latvijas Sarkanas grāmatas 0. kategorijā. Patlaban, pēc Vilka teiktā, Latvijas entomologu zināšanas par skujkoku dižkoksngrauzi ir ievērojami uzlabojošās. Pēc 80 gadu pārtraukuma tas atkal no jauna ir pārliecinoši atrasts dažādās Latvijas vietās – vispirms Slīteres Nacionālajā parkā, pēc tam arī citur lielākajos sausu priežu mežu masīvos Kurzemē, Vidzemes un Latgales ziemeļu daļā, kā arī Sēlijā.
Tomēr skujkoku dižkoksngrauža dzīvotne Latvijā joprojām ir reti sastopama, tādēļ sagaidāms, ka šī suga saglabās savu vietu arī jaunajā, topošajā Latvijas Sarkanajā grāmatā, lai gan vairs ne ar tik dramatisku novērtējumu, informē Vilks.
Piešķirot gada kukaiņa nosaukumu retajam skujkoku dižkoksngrauzim, Latvijas Entomoloģijas biedrība vēlas uzsvērt Latvijas Universitātes vadītā darba pie jaunas Latvijas Sarkanā grāmatas nozīmīgumu.
Tāpat biedrība, izmantojot šo kukaiņu sugu kā ilustratīvu piemēru, vēlas sabiedrībai skaidrot jautājumus par dabas daudzveidību mežā, jo skujkoku dižkoksngrauzis ir vecos, saulainos priežu mežos sastopams dabas retums.
Ņemot vērā to, ka skujkoku dižkoksngrauzim ir raksturīgs slēpts nakts dzīvesveids, pastāv maza varbūtību šo kukaini ieraudzīt savām acīm. Tomēr, ja mežā izdodas atrast šai sugai piemērotas kritalas un uz tām - lielas izskrejas, biedrība aicina tās nofotogrāfēt un šos novērojumus publicēt dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv vai sūtīt šo informāciju uz e-pastu: kristaps.vilks@daba.gov.lv.
Mitrenes ir vienīgie Latvijā mītošie vēžveidīgie organismi, kas iemanījušies elpot ar žaunām, dzīvojot pastāvīgu sauszemes dzīvi. Dažas no sugām briesmu brīžos spēj pārsteigt, saraujoties apaļā bruņām klātā lodītē. Turklāt, kā skaidro Abaja, tās nebūt nav kaitnieciskas radības, bet gluži labvēlīgi augsnes virskārtas apdzīvotāji, tāpēc Latvijas Entomoloģijas biedrība šī gada laikā skaidros to nozīmi dabas procesu kopējā norisē.
Mitrenes ir visbiežāk redzētais vēzītis, jo sastopamas visos sauszemes biotopos, arī cilvēku mājokļos, malkas šķūņos un neskartākos, ēnainākos pagalma nostūros.
Latvijā līdz šim droši konstatētas 20 mitreņu sugas, taču pasaulē ir no 5000-7000 sugām. Latvijā biežāk sastopamās ir "Armadillidium pulchellum", "Ligidium hypnorum", "Trichoniscus pusillus", "Oniscus asellus", "Trachelipus rathkii", "Porcellio spinicornis" un parastā mitrene "P.scaber".
Kā norāda Abaja, no minētajām sešām biežāk sastopamajām sugām pēdējās četras var būt itin biežs viesis vannas istabā, tualetē, pagrabā, siltumnīcā vai malkas šķūnī - visur, kur kāda iemesla dēļ ir mitrs un slikti vēdināts. Mitrenes pašas par sevi nerada mitrus apstākļus, taču ir labs to indikators. Mitrums ir viens no būtiskākajiem vides apstākļiem, kas nosaka mitreņu apdzīvoto vidi. Tas nepieciešams, lai mitrenes spētu elpot un uzņemt dzīvībai svarīgo skābekli. Kā visi vēžveidīgie organismi, mitrenes elpo ar žaunām līdzīgiem veidojumiem, kas izskatās kā savdabīgas plāksnītes, piestiprinātas to vēdera apakšpusē.
Mitrenes nemīl uzturēties saulainās vietās, tāpēc ir aktīvas galvenokārt naktī un krēslā. Turklāt tās kā jau detrīta jeb atmirušu augu atlieku ēdājas vieglāk sev rod pārtiku tur, kur ir paaugstināts mitrums, kas veicina augu sadalīšanos. Piemēram, mitreņu iemīļotas ir piemājas komposta kaudzes, kurās to līdzdalība palīdz pārvērts kompostu auglīgā augsnē, skaidro Abaja.
Mitrenes apdzīvo gan mitrus un slapjus mežus, upju vai ūdenstilpju krastus, slapjas pļavas, zāļu purvus, arī kāpas un cilvēka radītas telpas, vidi. Katrai sugai ir savas iecienītākās dzīvotnes prasības, turklāt ir vairākas sugas, kurām būtiska ir kaļķaina augsne vai lapkoku meži.
Mitreņu dzīves ilgums ir vien līdz trīs gadi. Mitrenēm patīk uzturēties grupās. Kā uzver Abaja, mitrenēm ir nozīmīga loma augsnes barības ķēdēs un vielu apritē. Tās palīdz pārstrādāt galvenokārt pūstošas augu atliekas. Savukārt mitrenes pašas ir barība vardēm, ciršļiem, simtkājiem un zirnekļiem. Turklāt mitrenēm piemīt spēja paciest smago metālu piesārņojumu, uzkrājot tos ķermenī, tādēļ tās mēdz izmantot kā smago metālu piesārņojuma novērtēšanas indikatorus. Tās nepārnēsā cilvēku un mājdzīvnieku slimību ierosinātājus.
Mitrenēm ir bruņām veidots ķermeņa ārējais skelets, kas sastāv no septiņām krūšu daļas plāksnēm. Pie katras no krūšu plāksnēm ir piestiprināts kāju pāris (kopā 14 kājas) un divas īsas antenas jeb taustekļi pie galvas. Vēders mitrenēm atrodas "pakaļgalā" un sastāv no sīkāka izmēra bruņu plāksnītēm nekā krūšu daļā. Ķermeņa krāsojums ir brūni pelēcīgos toņos.
Latvijas Entomoloģijas biedrība aicina iedzīvotājus šī gada laikā veikt mitreņu novērojumus - ielūkoties māju un pagalmu slēptuvēs, palūkoties zem akmens vai kritalas dabā, lai uzmeklētu mitrenes. Iedzīvotāji aicināti tās nofotografēt gan no ķermeņa virspuses, gan apakšpuses, lai var labi saskatīt antenu posmus, krūšu posmus, vēdera galu, galvas formu. Vēlams blakus nolikt kādu labi atpazīstamu priekšmetu izmēra novērtēšanai. Tāpat jāpieraksta dzīvotne, kurā mitrenes atrastas. Savus mitreņu novērojumus ar fotogrāfiju jāievieto vietnē www.dabasdati.lv vai jāsūta uz e-pastu ruta.abaja@vri.lv. Šī informācija palīdzēs noteikt mitreņu sugas un vairos zināšanas par to izplatību Latvijā.
Latvijas Entomoloģijas biedrība apvieno Latvijas un ārvalstu profesionāļus un amatierus, kuri pēta un aizsargā kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus. Latvijas Entomoloģijas biedrība dibināta 1951.gadā un ir vecākā pastāvošā dabas izpētes biedrība Latvijā. Biedrība katru gadu kopš 1999.gada izvirza gada kukaini un kopš 2008.gada - arī gada bezmugurkaulnieku, lai izglītotu sabiedrību par Latvijas dabu un iegūtu vērtīgus datus.