Par 2025. gada dzīvotni izvēlēta mala, gļotsēni izraudzīta režģa gļotsēne un koku - parastā goba
- Radio1.lv --
- 14 janvaris 2025 --
- 0Komentāri
Latvijas Dendrologu biedrība par 2025.gada koku izvēlējusies parasto gobu (Ulmus glabra), izceļot šī koka nozīmīgumu un pievēršot uzmanību arvien aktuālajai gobu Holandes slimības izplatībai.
Par 2025.gada gļotsēni "Facebook" grupas "Gļotsēņu apbrīnotājiem un pētniekiem" dalībnieku balsojumā izvēlēta režģa gļotsēne Hemitrichia serpula - neparastas formas gļotsēne, kas novērojama visu gadu.
Par 2025. gada dzīvotni ir izraudzīta mala, tā informē Latvijas Dabas fondā. Mala ir pārejas zona starp divām vai vairākām ekosistēmām, kurai raksturīga īpaši bagātīga bioloģiskā daudzveidība, jo tajā ir vieta gan tām sugām, kas mājo atšķirīgajās ekosistēmās, gan arī īpašām sugām, kurām nepieciešami tieši malai raksturīgie apstākļi.
Par 2025. gada dzīvotni izvēlēta mala
Redzamākās malas mūsu ainavā ir mežmalas, kas savieno pļavas un meža dzīvotnes, ūdensmalas, kurās satiekas ūdens ekosistēma un zālājs vai krūmājs, arī ceļmalas un dzelzceļa malas.
"Šogad mēs vēlamies izcelt dzīvotni, kas, no vienas puses, nošķir dažādas ekosistēmas un nodrošina pāreju starp tām, no otras puses – savieno, veidojot tīklojumu, kurā sugas var pārvietoties un tā nodrošināt savu turpināšanos. Mala ir vieta, kuru mēs, iespējams, pat neievērojam, taču tai ir liela nozīme arī līdzās esošo ekosistēmu pastāvēšanā. Mēs aicinām ieskatīties ainavā, ieraudzīt malas un tās novērtēt, kā arī cieņpilni apsaimniekot un, ja nepieciešams, atjaunot," saka Rūta Sniedze-Kretalova, botāniķe, Latvijas Dabas fonda (LDF) padomes locekle.
Dažām sugām malas ir mājvietas, citas to izmanto kā patvērumu, vēl citām tās ir barošanās vieta. Laukmalās, kur mazāk tiek lietoti augu aizsardzības līdzekļi, varam atrast krāšņās lauku nezāles – magones, rudzupuķes, tīruma zilaušus. Grāvmalās, kurās ir avoksnāji, mēdz augt bezdelīgactiņas un parastās kreimules. Malas piesaista apputeksnētājus, savukārt tie – putnus, tā veidojot ļoti aktīvu zonu, kura pozitīvi ietekmē arī līdzās esošās dzīvotnes. Malas ir īpaši nozīmīgas tiem dzīvniekiem, kuriem dzīves laikā ir nepieciešamas dažādas dzīvotnes, piemēram, ir putni, kuriem olu dēšanai vajag mitrāku vietu, bet barības meklēšanai sausu.
Mūsdienās malas ir kļuvušas par vienu no retajām dzīvotnēm, kur notiek nejauša sugu pārvietošanās ainavā – tās darbojas kā sugu migrācijas koridori, pa kuriem dažādi organismi var pārvietoties, lai varētu izplatīties teritorijās un sastapties ar savas sugas īpatņiem ārpus "dzimtās" teritorijas. Šī malu funkcija kļūst arvien nozīmīgāka, jo mūsdienu ainavai raksturīga arvien lielāka fragmentācija, līdz ar to sugu pārvietošanās ir apgrūtināta, kas rada riskus to noturībai.
Tāpat malas ir augu sēklu izplatīšanās ceļi, kas arī ir nozīmīgs faktors bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Malas arī darbojas kā zonas, kas var kontrolēt piesārņojumu, piemēram, aizturēt lauksaimniecības radītā piesārņojuma nokļūšanu mežā.
Svarīga un vērtīga mala ir ceļmala, kurā var sastapt lielu augu daudzveidību un kas dod iespēju augt un izplatīties pļavu puķēm, kuras savukārt piesaista apputeksnētājus. Arī dzīvnieki, kukaiņi un sīkie zīdītāji izmanto ceļmalas un to apaugumu gan kā barošanās vietu, gan slēptuvi, gan pārvietošanās koridoru.
Diemžēl reizēm ceļmalas kļūst arī par ekoloģiskajiem slazdiem, jo dzīvnieki, kas tajās patvērušies, vairāk var iet bojā, piemēram, šķērsojot ceļu. Otrs aspekts, kas malās, sevišķi ceļmalās un grāvmalās, vērtējams negatīvi, ir invazīvo sugu izplatīšanās.
LDF Gada dzīvotni nosauc kopš 2015. gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību dabas daudzveidības saglabāšanas nozīmei. Gada dzīvotne 2015 – bioloģiski vērtīgie zālāji, Gada dzīvotne 2016 – niedrāji, Gada dzīvotne 2017 – lauku sēta, Gada dzīvotne 2018 – dižkoks, Gada dzīvotne 2019 – veci vai dabiski boreāli meži, Gada dzīvotne 2020 – parkveida pļava, Gada dzīvotne 2021 – Upju straujteces un dabiski upju posmi, Gada dzīvotne 2022 – pilsēta, Gada dzīvotne 2023 – kritala, Gada dzīvotne 2024 – mitrāji.
Par 2025.gada gļotsēni izraudzīta režģa gļotsēne
Kā skaidro gļotsēņu pētnieces Vija Sīmansone un Julita Kluša, šīs sugas nosaukums labi raksturo tās formu, - tā atgādina neregulāru klājenisku tīklu jeb režģi, kas sastāv no sīkām "caurulītēm". Režģa gļotsēne atšķiras no vairuma citu gļotsēņu, jo gan pusšķidrā plazmodija, gan briestoša augļķermeņa stadijā izskatās līdzīgi, joprojām atgādinot stīgojošu plazmodiju. Augļķermeņi var būt ļoti dažāda izmēra, no maziem, dažus milimetrus (mm) gariem (tīkla viena "acs" - 0,3-5 mm plata), līdz pat gandrīz plaukstas lieluma eksemplāriem.
Plazmodija stadijā režģa gļotsēne ir balta; briestot augļķemenim, maina krāsu uz dzeltenu, tad kļūst oranža līdz tumši sarkanbrūna. Pilnībā nobriedusi, tā atkal kļūst dzeltena. Sporu stadijā, apvalciņam plaisājot, kļūst redzama vēl viena režģa gļotsēnes tipiska pazīme - ļoti staipīgie, koši dzeltenie kapilīcija pavedieni, kas nereti nokarājas kā "aizkari", gļotsēni raksturo pētnieces.
Viņas skaidro, ka režģa gļotsēne Latvijā ir vidēji bieži sastopama suga. Tipiski tā aug mitros mežos ar lapukokiem, piemēram, mitrās gravās, kur var būt pat visai bieži redzama. Substrāts parasti ir vidēji līdz stipri satrupējušas kritalas, lielākoties tie ir lapukoki (apse, bērzs, vītols, ozols u.c.), daudz retāk skujkoki. Dažreiz šo sugu gadās novērot arī nobirās vai uz sūnām, kur visdrīzāk nokļuvusi no kādas kritalas. Trupoša koksne ir svarīga, jo tās struktūra spēj uzkrāt un ilgstoši uzturēt režģa gļotsēnei nepieciešamo mitruma līmeni.
Gļotsēnes ir ar sezonālu raksturu. Režģa gļotsēne aug un visbiežāk novērojama no augusta līdz oktobrim; visvairāk - septembrī. Sporu stadijā tā saglabājas ilgāk, reizēm līdz pat nākamajai sezonai, tādējādi novērojama visu gadu. Pavasarī, īpaši martā, aprīlī, kad jau nokusis sniegs, bet viss vēl nav sazaļojis, režģa gļotsēne ir labi pamanāma koši dzeltenās krāsas dēļ.
Vecām režģa gļotsēnēm ir sava īpatnība - tās var gadīties novērot kopā ar baltu parazītisko sēni - pilienīšu daudzgalvi Polycephalomyces tomentosus.
Pētnieces informē, ka dabā režģa gļotsēne ir viegli atšķirama īpatnējā izskata dēļ. Līdzīga forma ir arī tīklotajai vilkomlangejai Willkommlangea reticulata, taču tā ir smalkāka, sarkana vai ar sarkaniem plankumiem; Latvijā zināma tikai viena atradne. Nedaudz līdzīga ir arī tārpveida garenmizaine Gulielmina vermicularis un zeltpūšļu pilienīte Hemitrichia sordivesiculosa, kam ir līdzīga krāsa un arī var būt izlocīti vai "kliņģerim" līdzīgi augļķermeņi, bet tie ir daudz sīkāki (līdz 3-4 mm gari) un biežāk sastopami uz dzīviem kokiem. Sporu stadijā lieli kapilīcija pavedienu pārstaipi veidojas arī šūnu daudzpilītei Metatrichia vesparia, bet tie būs oranžsarkani, ne dzelteni.
Režģa gļotsēne pārstāv pilienīšu kārtu (Trichiales). 2023.gada un 2024.gada gļotsēnes - pušķainā vālenīte (šokolādes gļotsēne) Stemonitis axifera un trauslā lāsenīte Leocarpus fragilis pārstāvēja attiecīgi cilindrīšu kārtu (Stemonitidales) un pumpurīšu kārtu (Physarales), tādējādi līdz ar pirmajām trim gada gļotsēnēm ticis sniegts ieskats trīs lielākajās gļotsēņu kārtās, uzsver pētnieces.
Lai precīzāk apzinātu sugas izplatību Latvijā, pētnieces aicina ikvienu režģa gļotsēņu un arī citu gļotsēņu novērojumus reģistrēt portālā "dabasdati.lv". Vēlams norādīt arī substrātu (koka sugu), uz kā gļotsēne aug, kā arī aprakstīts biotops, kurā suga atrasta.
Ar gļotsēņu atradumu foto un meklēšanas pieredzes stāstiem var dalīties arī "Facebook" grupā "Gļotsēņu apbrīnotājiem un pētniekiem" "www.facebook.com/groups/myx.lv.". Šīs grupas mērķis ir parādīt dabas daudzveidību, lielāku sabiedrības uzmanību pievēršot šiem interesantajiem organismiem - gļotsēnēm, kas patiesībā nemaz nav sēnes.
Pateicoties sabiedriskajai zinātnei, Latvijā pēdējos gados gļotsēņu pētniecība ir gājusi plašumā un 2025.gada sākumā ir reģistrēti jau 284 gļotsēņu taksoni - 258 sugas, 25 varietātes un viena sīksuga, kas ir gandrīz 2,5 reizes vairāk nekā bija zināms 21.gadsimta sākumā. Līdz 2006.gadam Latvijā bija zināmas tikai 108 sugas.
Visu Latvijā zināmo gļotsēņu sarakstu, kā arī foto un nelielus aprakstus latviešu valodā pēdējo 15 gadu laikā Latvijā atrastajām gļotsēņu sugām var atrast lapā "glotsenes.dziedava.lv".
Par 2025. gada koku izraudzīta parastā goba
Gobas mūsdienās ir apdraudētas gan individuālu koku, gan mežaudžu līmenī.
Latvijā savvaļā ir sastopamas divas gobu ģints sugas - parastā goba/Ulmus glabra un parastā vīksna/Ulmus leavis, kuras bieži tiek savā starpā jauktas. Vīksnas pēc izskata ir samērā līdzīgas gobām, taču tās parasti var labi atšķirt pēc lapu virsmas gluduma, dzīslu sazarojuma, augļu izmēra, lapas pamatnes simetrijas un lapu iekrāsošanās rudenī.
Dendrologi skaidro, ka apstādījumos retāk sastop arī stepes gobu/Ulmus minor, zemo gobu/Ulmus pumila un sīkziedu gobu/Ulmus parviflora, kā arī gobu starpsugu hibrīdus.
Parastā goba/Ulmus glabra ir majestātisks vasarzaļš gobu dzimtas koks, kas savvaļā sastopams visā Latvijas teritorijā auglīgos vidēji mitros lapu koku un jauktajos mežos, biežāk upju nogāzēs un palienēs. Parastās gobas sastopamas arī parkos un apdzīvotu vietu apstādījumos, jo izceļas ar spēcīgu augumu un plaši zarotu vainagu. Savvaļā parastā goba izplatīta gandrīz visā Eiropas teritorijā, koku raksturo dendrologi.
Gobām raksturīga pelēkbrūna, gareniski saplaisājusi miza, iegarenas, zāģzobainas lapas, kam raksturīgs viegli asimetrisks pamats, nosmailots gals un izteiktas lapu dzīslas, kas virzienā uz lapas malu dakšveidīgi zarojas. Lapas abas puses klātas raupjiem matiņiem. Rudenī lapojums parasti krāsojas dzeltenos toņos. Zied agri pavasarī pirms lapu plaukšanas ar neuzkrītošiem sārti violetiem ziediem, kurus apputeksnē vējš. Augļi ir nelieli iegareni riekstiņi, ko vienā plaknē aptver plāns spārns apmēram divu centu monētas lielumā, kas nodrošina sēklu tālāku izplatību no mātes koka. Tie ienākas vasaras sākumā, parasti ļoti bagātīgi. Sēklas agri zaudē dīgtspēju, tāpēc piemērotos apstākļos ātri sadīgst.
Gobu stumbru pamatnēs ir raksturīgi spēcīgi sakņu izvirzījumi jeb kontrforsi. Gobu koksne ir blīva, elastīga un savērpta ar tumšu kodolkoksni un izteiktu tekstūru, izmantojama galdniecībā iekštepu mēbeļu, palodžu, saimniecības priekšmetu izgatavošanā, toties malkas skaldīšanai galīgi nepiemērota.
Dendrologi atzīst, ka gobas un arī vīksnas intensīvi slimo ar gobu Holandes slimību, kas pirmo reizi konstatēta Eiropā 20.gadsimta sākumā. Slimība ir komplekss vairāku faktoru ietekmes rezultāts, tās ierosinātājs ir askusēnes Ophiostoma novo-ulmi un Ophiostoma ulmi, kas attīstās koka vadaudos un izraisa to aizaugšanu, kā rezultātā kokiem samazinās pievadītā ūdens daudzums un sākas ietekmēto zaru lapu dzeltēšana un kalšana.
Sēni no koka uz koku pārnēsā vaboles - gremzdgrauži, kuru kāpuri barojas ar koku atmirušajiem audiem. Pieaugušas vaboles pārlido no koka uz koku, izplatot sēnes micēliju. Sēņu infekcija var izplatīties arī starp tuvu augošiem kokiem caur saknēm.
Dendrologi piebilst, ka gobām ir izveidotas vairākas skaistas dekoratīvās šķirnes, kas arī krīt par upuriem postošajai gobu Holandes slimībai. Atskatoties vēsturē, pirmais slimības uzliesmojums reģistrēts 20.gadsimta 20-tajos gados, tad atkārtoti 60-tajos un 70-tajos gados, un postošā slimība vēl arvien nekur nav pazudusi. Parasti jaunāki inficētie koki pāris gadu laikā aiziet bojā, bet lielie koki dažkārt ilgāk pretojas slimības attīstībai.
Latvijas parasto gobu populācija pēdējās desmitgadēs ir būtiski samazinājusies, aizgājuši bojā daudzi seni, arī dižkoka izmēra koki, izraisot pārmaiņas ainavas līmenī, īpaši vietās, kur gobas aug kopā ar parastajiem ošiem, kas mirst citu slimību inficēti. Pēdējo divu gadu laikā nozāģētas arī vienīgās Rīgas pils dārzā augušās simtgadīgās gobas, ko pievārēja postošā slimība.
Pēc Valsts meža dienesta 2023.gada datiem, mežaudzes, kur valdošā koku suga ir goba vai vīksna, veidoja 2175 hektārus (ha) jeb tikai 0,07% no visiem Latvijas mežiem.
Atbilstoši dendrologa Leiburga nepublicētajiem datiem, esot pamats uzskatīt, ka gobu skaits Latvijā strauji samazinās, īpaši attiecinot uz lielajiem kokiem. Pēc 6217 koku detalizēta novērtējuma 11 Latvijas parkos pēdējos piecos gados secināms, ka vidēji parastās gobas izplatība ir 1,64% jeb katrs 61.koks, bet aptuveni 40% no tiem ir jau nokaltuši vai kalstoši.
Reti sastopamo gobu un vīksnu audžu, kā arī Ogres upes vecupju aizsardzībai un saglabāšanai dabas parkā "Ogres ieleja" 1977.gadā izveidots liegums "Vērenes gobu un vīksnu audze". Arī tur novērojama masveida gobu bojāeja.
Ja neslimo, gobas ir ilgdzīvotājas, kas var sasniegt vairāk nekā 200 gadu vecumu. Latvijā noteiktais dižkoka parametrs parastajai gobai ir četru metru stumbra apkārtmērs 1,3 metru augstumā no sakņu kakla. Latvijā kopumā ir reģistrēti vairāki desmiti dižgobu, lielākajām stumbra apkārtmērs pārsniedz sešus metrus.
Runājot par to, ko darīt ar kalstošajām gobām, dendrologi iesaka jaunos slimības skartos kokus nozāģēt un utilizēt, bet lielo dimensiju vēl dzīvos kokus - sakopt, izzāģējot bojātos zarus.
Latvijas Dendrologu biedrība aicina neaizmirst šos ainaviskos un vērtīgos kokus. Parasto gobu stādīt nebūtu vēlams, bet kokaudzētavās var izvēlēties kādu no slimības izturīgajām gobu šķirnēm.