2024.gada 29. marts

Agija, Aldonis

Dzintarzeme padomju laika bērnu atmiņās (8.raksts)

Dzintarzeme padomju laika bērnu atmiņās (8.raksts)

Mums piederēja visa Dzintarzeme un 15.veikals Brīvības un Zaļās ielas stūrī ar pasaulē garšīgākajām konfektēm un batoniem. Mums piederēja Strūves parks ar smilšu kasti, kur cept kūkas, un šūpolēm. ar Orehova stādītajām akācijām un jasmīnu krūmiem. Ziemā ap parku tika ierīkota slēpošanas trase, bet plūdu laikā, kad parkā ienākušais ūdens sasala, tas bija gan labs gads! Viss parks pārvērtās par hokeja laukumu. Vienīgi bija aizliegts tuvoties Strūves parka akai un to nu uzmanīja pieaugušie no Blaumaņa ielas tuvākajām mājām, kuri nāca ņemt ūdeni.

Ak, skaistās vasaras!
Kaimiņu dārzā nočieptās zemenes par brīnumu vienmēr bija garšīgākas par savējām! Zem Montekarlo stadiona tribīnēm bija slepena tikšanās vieta tikai savējiem.


 
Dzintarzemes bērni. Mārānu ģimenes foto

Tika spēlēti čižiki, līdz pēdējam smalkumam izpētītas apkārtnes ielas, kaitināti kaimiņi – vakara tumsiņā pieklauvējot pie to logiem un tad fiksi skrienot prom. Par jaunu izaicinājumu mazajiem rakariem Paegles ielā uzstādīja elektrības stabus, nu varēja izmēģināt snaipera prasmes, šaujot uz lampām. Atbrauca milicija. Bet nebēdņus tomēr nenotvēra.

Kapu valnis glabā daža laba lielo noslēpumu par pirmo ievilkto dūmu. Volejbola spēlēm turpat Maija birzī vasarās novilka tīklu starp bērziem. Kapos netālu no vecās kapličas bija skaists piemineklis – balts eņģelis cilvēka augumā, klīdušas runas, ka zem tā esot aprakta apslēptā manta. Bagātību meklējumi beigušies ar to, ka piemineklis esot neglābjami bojāts.

Daugava! Bērnu vasaras dzīves centrs! Daugavas piekraste ar lekno balto āboliņu, kur pagulšņāt. Ikvienam Dzintarzemes puikam bija makšķere un visi zināja, ka treknākās zivis un labākās copes vietas pie konservu fabrikas un piena kombināta skalojamo ūdeņu notekcaurulēm Daugavā. Tur zivis, pieēdušās izskalotos mazos zirnīšus un pienu, ķērās pat uz plika āķa. Vēl jau varēja aizskriet uz pilsētas izgāztuvi blakus dolomīta karjeram Radžos un sarakt baltos tārpus. Vēl laba vieta makšķerēšanai „pie Pilāta”, krācīte pie Vilku mājām. Kam nebija slinkums mērot nedaudz tālāku ceļu, tie gāja uz seklo Saku, kur zivis ķēra pat ar rokām.

Bērnībā Ilmāram Klečikovam jau parādījušās tehniskās dotības un viņš ar saviem draugiem ievilcis ielā “telefonu” no Rubeņu līdz Apsānu mājai. Pa zemi gāja vads un, izmantojot lidotāju austiņas, draugi savā starpā sarunājušies.

Pa ceļam uz skolu pie Skudrām nemitīgi nācās sastapties ar tītariem. Tajā vietā bērni nosēja sarkanos kaklautus, jo šķita, ka tītarus tie ļoti kaitina.
 
 

Dzintarzemes bērni. Mārānu ģimenes foto

No viņiem baidījās daudzi bērni, kuri ne reizi vien bija pieredzējuši, pakaļdzīšanos un kāju saknābšanu. Lielais notikums Dzintarzemes bērniem bija arheoloģiskie izrakumi, kad sāka celt tagadējo SIA „LC Būve” kantori Tur varēja pavadīt augu dienu un apbrīnot izraktos priekšmetus. Visiem zināma tikšanās vieta „pie baltās klints”, kur galvenā peldvieta. Katram bija sava automašīnas riepu kamera – tā laika peldpūslis! Glābšanas stacijas darbinieki uzraudzīja visu, kas notika upē, un tolaik ļaudis tajā pavadīja daudz laika, braukājot ar katamarāniem, laivām un pat buru laivām.

Jāņi! Protams, Daugavas krastā! Ugunskuri stiepās no Mežrūpniekiem līdz pat Salai. Modē nāca taisīt lielus ugunskurus no mašīnu riepām, un visa pilsēta, ne tikai Dzintarzeme, bija vienos melnos biezos dūmos. Cilvēki pulcējās pie ugunskuriem, dziedāja, staigāja pa krastmalu, ēda mājās ceptos pīrāgus, galertu un sīpolloku salātus. Tas viss kompānijā ar Taizeli, Volgu un Agdam, no pašas Rīgas speciāli vestām sombrero cepurēm puišiem un papīra puķu vainagiem galvās meitenēm. No Krustpils saliņas skanēja orķestra mūzika.

Tie bija piecdesmito – sešdesmito gadu bērni, bet septiņdesmitajos jau bija citādāk. Dzintarzemē, tuvāk Celtnieku rajonam sākās liela rosība. Tika celtas jaunās privātmājas. Arī celtnieki realizēja sociālo taisnīgumu, ar valsts līdzekļiem piedaloties to celtniecībā. Jaunas ģimenes ar maziem bērniem veidoja savu Dzintarzemi, ar savu dzīves stilu. Arī bērni piedalījās šajā rosībā. Sakrautās dēļu kaudzes bija brīnišķīgas vietas skatuvei, kur rīkot koncertus un spēlēt teātri. Tika izložņātas visas, tikko sāktas celt, puspabeigtas, jau gandrīz pabeigtās savas un kaimiņu mājās. Varēja aizskriet ciemos pie Celtnieku mikrorajona bērniem, izšūpoties šūpolēs, uzspēlēt kazaki – razboiņiki. Dzintarzemē atkal bij` sākušies jauni laiki!

Atstājiet komentāru