Iztulkoti un publicēti 16.gadsimta Sēlijas vēstures avoti
- LETA --
- 24 decembris 2024 --
- 0Komentāri
Iztulkoti un publicēti 16.gadsimta Sēlijas vēstures avoti, informē Latvijas vēstures materiālu brīvpieejas krātuves un novadpētniecības platformas "Historia.lv" redaktors, projekta "No Neretas līdz Ērberģei - Leišmales ceļa stāsti" vadītājs Valters Grīviņš.
Sēlijas kultūras programmas atbalstītā projektā "No Neretas līdz Ērberģei - Leišmales ceļa stāsti", apkopojot materiālus par Neretas draudzes novada Pilkalnes, Gricgales, Vecmēmeles un Lielmēmeles muižu vēsturi, daudzviet literatūrā bija atrodamas atsauces uz senākajiem, ar šo muižu dibināšanu saistītajiem dokumentiem - 16.gadsimta lēņa grāmatām, pirkšanas un dāvinājuma aktiem.
Grīviņš stāstīja, ka neviens no tiem nebija tulkots un publicēts. Izmantojot Herdera institūta digitalizēto un tīmeklī pieejamo, vēsturnieka Alberta Bauera savākto Rietumlatvijas muižu vēstures avotu krājumu, vairākus no šiem dokumentiem izdevās atrast un trīs no tiem - ar viduslaiku vēstures un seno rokrakstu speciālista Agra Dzeņa palīdzību - arī iztulkot latviešu valodā.
Grīviņš klāsta, ka jauni avoti ne tikai sniedz jaunas ziņas, bet arī uzdod jaunus jautājumus. Tā no Johana fon Vernes 1513.gada dāvinājuma akta Johanam fon Štikhorstam uzzinām, ka pie Mēmeles, iespējams, Gricgales muižas robežās atradusies Stocenes zeme. Taču ir jautājums, kāpēc mestra Voltera no Pletenbergas 1516.gadā Johanam Štikhorstam izdotā lēņa grāmatā tā nosaukta par Storthema zemi un,ja Stocene patiešām ir Gricgale, vai muiža tur jau bija ierīkota.
Štikhorsts, kura dzimta vēlāk vairāk nekā simts gadus valda Gricgali un Vecmēmeli, 1516.gadā lēnī saņem "zemesgabalu, sauktu Petkūna zeme, kas atrodas Aizkraukles apgabalā un Sulmgastes draudzē šinīs aprakstītās robežās. Vispirms [robeža] iet gar Mēmeli gar Petkūna robežām caur purvu. Gar Mēmeli [tā tālāk] iet uz Lielo Sarvi, tad gar to līdz vītolam, kas aug pie Mazās Sarves".
Grīviņš uzsver, ka mazāk neskaidrību ar tekstā minēto vietu lokalizāciju rodas, pētot Aizkraukles komtura Vilhelma Firstenberga 1543.gada aktu par Pilkalnes zemes gabala pārdošanu Vilhelmam fon Vitenam. Tajā atrodams, šķiet, senākais dokumentārais Pilkalnes vārda pieminējumu līdz ar īpašumam piederīgo zemnieku uzskaitījumu: Pēteris Naziņš, Niks Kupers, Jānis Doritēns, Petkulēnu Zemitēns, Andrejs Zullēns, Pēteris Mulkens, Miķelis Hinkens, Pēteris Hinkens, Mārtiņš Strobuks, Andris Strobuks, Tomass Šmits, Hinriks Šmits, Andris Silēns, Pēteris Silēns, Beite Silēns, Janis Silēns, Bartolomejs Mežplēsis, Bartolomejs Vilkūts, Juri Ķelvēns, Mārtiņš Ramķelis.
Grīviņš atzīmē, ka no mājvārdiem droši savā vietā ir novietojami gan tikai Strobuki, kuru vārdu vēl glabā nu jau zudušo Strobuku kroga un Strobuku māju vieta. Ramķeļi, iespējams, pārvērtušies par Rankaļiem, bet Silēni par Silamiķeļiem. Arī pārējās dokumentā uzskaitītās mājas ir atradušās turpat vēlākās Pilkalnes muižas robežās vai tuvu tām blakus.
"Tomēr arī šeit ir virkne pagaidām droši neatbildamu jautājumu. Vai visi aiz personvārda sekojošie otrie vārdi ir mājvārdi? Nav pārliecības, ka arī Šmiti un Hinkeni tādi būtu. Bet, ja tie ir uzvārdi, kādu dzimtzemniekiem nav, tad kam - vietējiem brīvļaudīm vai Livonijā ieceļojušiem vācu zemniekiem," jautā platformas "Historia.lv" redaktors.
Trīs tagad iztulkotie un "Historia.lv" "Bibliotēkas" sadaļā publicētie dokumenti mazliet plašāk paver vēstures aizkaru uz Sēlijas Leišmales viduslaiku vēsturi, taču aptverošākam un pamatīgākam ieskatam Neretas novada pagātnē būtu tulkojami un pētāmi vēl virkne citu gan publicētu, gan nepublicētu, arhīvos glabātu senrakstu.
Ilustratīvs attēls