Kāpēc jaunieši kautiņa laikā biežāk to filmē, nevis palīdz? Skaidro psiholoģe un jaunieši
- Evelīna Cakule --
- 11 junijs 2026 --
- 0 Komentāri
Pagājušajā nedēļā, Jēkabpilī, Draudzības alejā, izcēlās kautiņš, kas iemūžināts aculiecinieku video. Kā informēja Jēkabpils novada pašvaldības policija, izsaukums tika saņemts 2. jūnijā pulksten 20.31. Viens no agresīvāk noskaņotajiem jauniešiem tika aizturēts, vēlāk viņam piemērots naudas sods par nepakļaušanos policijas prasībām. Saistībā ar šo gadījumu redakcija nolēma noskaidrot, kāpēc vardarbības situācijās daļa jauniešu izvēlas skatīties vai filmēt, nevis palīdzēt. Savā pieredzē un pārdomās dalījās jaunieši, bet plašāku skaidrojumu par šādu rīcību sniedza psiholoģe Anna Jakoba.
Kad starp jauniešiem izceļas kautiņš, apkārtējie ne vienmēr steidzas palīdzēt. Daļa paliek malā, citi cer, ka rīkosies kāds cits, bet vēl kādam pirmais impulss ir izvilkt telefonu un filmēt. Rezultātā palīdzības vietā bieži parādās klusums, distance un kamera.
To, kāpēc cilvēki vardarbības situācijās mēdz apjukt un nespēj pieņemt lēmumu, stāsta psiholoģe Anna Jakoba:
“Vardarbības situācijās smadzenes var pārslēgties “izdzīvošanas režīmā”. Cilvēks var sastingt, apjukt vai nesaprast, kas tieši notiek. Tā nav apzināta izvēle, bet gan stresa brīdī smadzenes vispirms cenšas novērtēt, cik situācija ir bīstama, un tikai pēc tam pieņemt lēmumu par rīcību.”
Daļa aptaujāto jauniešu atzīst, ka kautiņa brīdī neiesaistītos, jo baidītos paši kļūt par nākamo mērķi. Viņu atbildēs atkārtojas doma, ka iejaukšanās var beigties ar sitienu pašam, pārmetumiem vai pat vainas uzvelšanu cilvēkam, kurš sākotnēji tikai mēģinājis palīdzēt. Īpaši tad, ja kautiņā iesaistītie šķiet līdzīgi pēc spēka un vecuma, jaunieši biežāk izvēlētos palikt malā, nevis riskēt ar savu drošību.
Tomēr atbildēs parādās arī robeža, kurā attieksme mainītos. Vairāki jaunieši norāda, ka tuvam draugam vai ģimenes loceklim palīdzētu, savukārt svešinieka gadījumā, visticamāk, paliktu novērotāja pozīcijā. Kāda jauniete atzina, ka divu līdzvērtīgu cilvēku kautiņā neiejauktos, bet, ja redzētu, ka vairāki uzbrūk vienam vai vecāks cilvēks dara pāri jaunākam, zvanītu policijai.
Jauniešu atbildēs vairākkārt izskan arī bara instinkta princips. Ja apkārt stāv vairāki cilvēki un neviens nerīkojas, tad katram atsevišķi šķiet vieglāk neko nedarīt. Arī savu atbildību jaunieši izjūt vājāk, jo blakus taču stāv vēl citi. Pēc psiholoģes Annas Jakobas teiktā,
Tomēr atbildēs parādās arī robeža, kurā attieksme mainītos. Vairāki jaunieši norāda, ka tuvam draugam vai ģimenes loceklim palīdzētu, savukārt svešinieka gadījumā, visticamāk, paliktu novērotāja pozīcijā. Kāda jauniete atzina, ka divu līdzvērtīgu cilvēku kautiņā neiejauktos, bet, ja redzētu, ka vairāki uzbrūk vienam vai vecāks cilvēks dara pāri jaunākam, zvanītu policijai.
Jauniešu atbildēs vairākkārt izskan arī bara instinkta princips. Ja apkārt stāv vairāki cilvēki un neviens nerīkojas, tad katram atsevišķi šķiet vieglāk neko nedarīt. Arī savu atbildību jaunieši izjūt vājāk, jo blakus taču stāv vēl citi. Pēc psiholoģes Annas Jakobas teiktā,
psiholoģijā to sauc par klātesošo efektu jeb bystander effect. Pētījumi rāda, ka jo vairāk cilvēku ir apkārt, jo lielāka iespēja, ka katrs domās: “Gan jau kāds cits palīdzēs.” Atbildība it kā sadalās starp visiem, un rezultātā neviens nerīkojas. Tāpēc ir svarīgi atcerēties, redzot, ka kādam vajadzīga palīdzība, nepaļauties, ka to noteikti sniegs kāds cits.
Par filmēšanu jaunieši runā daudz asāk. Daļa to skaidro ar vēlmi “iemūžināt” šokējošu brīdi, aizsūtīt video draugiem vai ievietot sociālajos medijos. Atbildēs izskan frāzes par “labu kontentu”, skatījumiem, uzmanību un iespēju vēlāk video parādīt citiem. Video ar kautiņu daļai klātesošo var kļūt par materiālu, kuru var izplatīt un pārvērst izklaidē.
Šo rīcību jaunieši saista arī ar ikdienas ieradumiem.
Telefons parasti ir pa rokai, un daudziem ir pierasts filmēt gandrīz visu, kas notiek apkārt. Kautiņa brīdī kamera tiek ieslēgta gandrīz automātiski, īpaši tad, ja šķiet, ka redzētais var kļūt par interesantu video draugiem vai cilvēkiem sociālajos medijos.
Psiholoģe Anna Jakoba skaidro, ka stress un šoks var likt cilvēkiem rīkoties automātiski, nevis pārdomāti. Mūsdienās telefons daudziem ir pirmais priekšmets, pie kura ķerties dažādās emocionālās situācijās. Pusaudžu vecumā īpaši svarīga ir arī piederība grupai un apkārtējo reakcija, tāpēc dažkārt jaunietis vairāk seko tam, ko dara citi, nevis domā par palīdzības meklēšanu. Psiholoģe arī norāda, ka smadzeņu daļa, kas atbild par impulsu kontroli un situācijas izvērtēšanu, turpina attīstīties līdz aptuveni 25 gadu vecumam.
Vairāki jaunieši atzīst, ka kautiņi tiek filmēti arī tāpēc, ka “cilvēkiem patīk drāma”. Video šķiet interesantāks nekā vienkāršs stāsts par redzēto, un sociālajos tīklos šādi klipi bieži piesaista skatījumus. Šādā brīdī kamera kļūst par veidu, kā būt notikuma tuvumā, bet vienlaikus neuzņemties tiešu atbildību. Kāds jaunietis skaidro, ka cilvēks ar telefonu rokās jūtas it kā drošāk.
Tajā pašā laikā jauniešu atbildēs izskan arī kritika par šādu rīcību. Daži filmēšanu vērtē kā nepareizu un sasaista to ar uzmanības trūkumu, vēlmi iegūt popularitāti vai vāju morālo kompasu.
Taču kā jaunietim droši rīkoties situācijā, kad viņš baidās iesaistīties, bet redz, ka kādam vajadzīga palīdzība?
“Nav obligāti pašam jāiet pa vidu konfliktam. Drošāk ir saukt palīgā pieaugušo, apsargu, skolotāju vai zvanīt 112. Var arī konkrēti uzrunāt kādu citu klātesošo: “Lūdzu, palīdziet!” Pētījumi rāda, ka cilvēki biežāk iesaistās, ja viņiem palīdzību palūdz tieši. Galvenais ir nepalikt vienaldzīgam un atrast drošu veidu, kā palīdzēt,” skaidro psiholoģe Anna Jakoba.
Kautiņa brīdī palīdzība ne vienmēr nozīmē fizisku iejaukšanos. Reizēm tā nozīmē atkāpties drošā attālumā, izsaukt palīdzību, vai piesaistīt pieaugušo. Telefons var būt noderīgs, ja ar to izsauc palīdzību vai vēlāk nodod informāciju policijai. Taču brīdī, kad kādam draud briesmas, kamera nedrīkst kļūt par vienīgo reakciju.
Foto: Ilustratīvs attēls