Latviju sauc par mājām, jo te piepildīti dzīves skaistākie sapņi
Lidijas Znotiņas dzimtene ir Ukraina, bet mūža lielākā daļa nodzīvota Latvijā. Te sastapta mīlestība, izveidota ģimene, izauklēti un izaudzināti bērni, gūts piepildījums profesionālajā darbā. Latvijā viņa atradusi savu otro dzimteni un mājas, iemācījusies latviešu valodu un iemīlējusi mūsu tautas tradīcijas, taču cieņā un godā tur arī ukraiņu un citu mazākumtautību tradīcijas, kuras izkopj Līvānu slāvu biedrībā „Uzori”.
Lidiju Znotiņu sastopam viņai ierastā vidē – darba vietā SIA „Līvānu dzīvokļu un komunālajā saimniecībā", attīrīšanas iekārtās. Lidija pretī nāk ar smaidu un enerģisku rokas spiedienu. Saruna mūs aizved četrdesmit gadus tālā pagātnē, kad viņa kā jauna studente pirmo reizi ieradās Latvijā. „Mācījos Kijevas tehnoloģiskajā institūtā, un pēc otrā kursa, 1969.gadā bija iespēja doties praksē uz Latviju, Līvānu bioķīmisko rūpnīcu. Uz Latviju devāmies trīs studentes, un pirms izbraukšanas mūsu pasniedzējs Semjons Dmitrijevičs Šestakovs sacīja: „Jūs brauciet uz Eiropas kūrortpilsētu!" Tā viņš raksturoja Līvānus," ar smaidu atceras Lidija Znotiņa.