Valodu un mīlestību pret Latviju mācījās no dziesmām

Ļubova Sipka Latviju par savām mājām sauc jau 53 gadus, kopš 1956. gada, kad uz mūsu zemi atbrauca līdzi vīram Elmāram Sipkam.
„Atbraucu līdzi vīram, tātad var teikt, ka uz Latviju mani atveda mīlestība," atceroties, saka Ļubova Sipka. Tomēr ceļš uz Latviju nav bijis nedz viegls, nedz ātrs. Viņas dzimtā puse ir Austrumukraina, Luganska. Tur viņa apguva krievu valodas skolotājas amatu.

„Bijām pirmais skolotāju izlaidums pēc kara. Mūs dzīvē sūtīja ar krietnu patriotisma devu, pārliecinot, ka esam padomju varas gaismas nesējas. Tā es kopā ar studiju biedreni, ar visdziļāko pārliecību sirdī, devos glābt Rietumukrainu. Mūs norīkoja darbā uz Ivanofrankovsku, tagad Staņislava," atceras Ļubova Sipka.
Viņa stāsta, ka Rietumukrainā Padomju varas pārstāvjus uzņēma nelaipni, pat naidīgi. Ejot pa ielu, viņas ar draudzeni tika apmētātas ar akmeņiem un dzirdēja saucienus „Sovetki! Sovetki!" Bijis ļoti bail. Viņas saimniece, pie kuras tā kopā ar draudzeni īrējusi istabiņu, sacījusi: „Ja gribat izdzīvot, tad dariet tikai savu darbu un nekam citam nepievērsiet uzmanību". Tā sākusies viņas patstāvīgā dzīve jeb izdzīvošana Karpatos, kur 1945.gadā cilvēki nebija draudzīgi padomju varai. Šajā pusē viņa satika savu nākamo vīru, latvieti Elmāru Sipku.