Lietuviešu virtuves īpatnības
Lietuviešu virtuve vēstures gaitā ir ietekmējusies no tuvākām un tālākām kaimiņzemēm, taču, lielos vilcienos ņemot, tās pamatā ir divi novirzieni – senlietuviešu virtuve, kas veidojās no 14. līdz 18.gadsimtam kā priviliģēto šķiru kultūra, un zemnieku virtuve, kas radās 19.gadsimta otrajā pusē, pilnīgi neatkarīgi no iepriekšējām tradīcijām. Taču tai ir kopējas nianses ar latviešu ēdieniem.
Tomēr pēdējā laikā lietuvieši, kuri interesējas par tradīcijām, mēģina atjaunot receptes, kurās vēsturisko apstākļu ietekmē apvienojušās dažādu kultūru iezīmes – poļu, krievu, vācu, pat tatāru un armēņu. Šī iemesla dēļ tagad uzrodas aizvien vairāk krodziņu, kur galdā ceļ seno lietuviešu boršču, zoss gaļas zupu un meža dzīvnieku gaļas uzkodas, ko mēdza gatavot pirms vairākiem simtiem gadu. Piemēram, mežacūkas gaļu divdesmit četras stundas marinē ūdens un kvasa uzlējumā ar medus un sīpolu piedevu, pēc tam iespeķo un cep cepeškrāsnī.