Pieminam Ziemassvētku kaujas. Asiņainās cīņās dzimst Latviešu strēlnieku leģenda

Ziemassvētku kaujas sākās 1916.gada 23.decembrī un ilga līdz 29.decembrim (pēc jaunā stila – 1917.gada 5.–11. janvārī). Krievu 12. armijas pavēlniecība šajā laikā, nepārzinot vietējos apstākļus (Tīreļpurvs vēl bija klāts ar pārāk plānu ledu), organizēja uzbrukumu vācu pozīcijām, lai pārrautu vācu aizsardzību no Babītes ezera līdz Rīgas–Jelgavas šosejai un atspiestu vācu karaspēku pāri Lielupei. Šo kauju smagumu iznesa 16 latviešu bataljoni, (astoņi latviešu strēlnieku pulki divās brigādēs). Latviešu strēlnieku brigādes, izmantojot tumsu un puteni, negaidītā, pārgalvīgā triecienā pārrāva spēcīgi nocietināto vācu aizsardzības līniju Mangaļu–Skangaļu iecirknī un 25.decembrī (7.janvārī pēc jaunā stila) ieņēma stratēģiski svarīgo, spēcīgi nocietināto Ložmetējkalnu. Diemžēl Krievijas armijas pavēlniecība, būdama dziļi vienaldzīga pret latviešu strēlnieku likteni, savā būtībā nīstot latviešu karavīrus, laikus nesūtīja kaujā papildspēkus un neizmantoja rezerves. Vācu karaspēks ieguva laiku pievilkt rezerves un sākt pretuzbrukumu. Asiņainas kaujas ilga līdz 22.janvārim (4.februārim).

Tā Ziemassvētku kaujās krita, tika ievainoti vai pazuda bez vēsts apmēram pieci tūkstoši karavīru un četri tūkstoši strēlnieku tika zaudēti janvāra kaujās. Kopumā var teikt, ka 1916./1917.gada ziemā kaujās Rīgas pievārtē tika zaudēts katrs piektais strēlnieks. Vakar un aizvakar viņu piemiņa tika godināta dievkalpojumā Doma baznīcā un svētbrīdī Brāļu kapos. Šodien, kā ik gadu Ziemassvētku kauju zīmē, notiek atceres brīdis Ložmetējkalnā. Pie "Ilgu" mājām, Ziemassvētku kauju vietā, tiek atklāta piemiņas plāksne kritušajiem latviešu tautas dēliem.