Pļaviņu novada delegācijas vizīte Horvātijā (FOTO)

Dobardan, hvala, molim, dovidenje.... labdien, paldies, lūdzu, uz redzēšanos... tas ir vārdu minimums, ko mūsu delegācijai, iebraucot Horvātijā, iemācīja mūsu tulks Ivica. Kādam tas bija atkārtojums, bet lielākajai daļai šie un citi vārdi bija jaunieguvums.

Un tā 15. septembra vakarā, skanot horvātu tautas melodijām un dziesmām, tikām laipni sagaidīti, pabaroti un iekārtoti mītnes vietā. Horvātijā gandrīz katrs vīrietis prot spēlēt kādu mūzikas instrumentu, pat nepazīstot notis un nevienu dienu neapmeklējot mūzikas skolu. Par viņu talantu varējām pārliecināties, kad mūsu kapelas akardeonists Jānis uzsāka spēlēt latviešu tautas melodiju, pēc pāris mirkļiem viņam piebiedrojās horvātu muzikanti.Šajā braucienā bija ieplānots tuvāk iepazīt arī Horvātijas rietumu daļu, tāpēc pusotru dienu mūs priecēja Krkas salas krāšņās dabas ainavas un iespēja pagarināt vasaras sajūtas, peldoties Adrijas jūrā Omišalj pilsētā. Lauru un rozmarīna dzīvžogi, reibinoši smaržojoši lavandas krūmi, kokos gatavojas vīģes, granātāboli, olīvas, pār pagalmu nojumēm pārliekušies vīnogulāji, rotāti ar lieliem vīnogu ķekariem, sāļajā jūras ūdenī dzīvojošie iemītnieki- astoņkāji, jūras gurķi, jūras eži, krāsainās zivtiņas, klinšu varenība un dzidrais jūras ūdens - tas viss tik neparasts un vēl iepazīstams, bet bija jau pienācis laiks doties uz mūsu pašvaldības sadraudzības pilsētu Podravske Sesvete, kura atrodas Ungārijas un Horvātijas robežupes Dravas krastā, tāpēc ziņas par robežu slēgšanu radīja zināmu satraukumu. Šī robežupe sagādā diezgan lielas raizes, līdzīgi mūsu Daugavai mēdz pārplūst un 2014. gadu sesvetieši sauc par Lielo plūdu gadu, tādēļ viens no projektiem, ko līdzīgi mums īsteno šī pašvaldība, ir upes krastu stiprināšana.

Podravske Sesvete pilsētā dzīvo 1,625 iedzīvotāji, vairāk sieviešu nekā vīriešu, un iedzīvotāji ir vecāka gadagājuma cilvēki. Pēc oficiālās delegācijas pieņemšanas domē pārrunājām dažādas tēmas. Lai arī Horvātija tikai 2013. gadā iestājās Eiropas Savienībā, lauksaimniecības platību maksājumi tur ir lielāki kā Latvijā. Ivans Derežics stāstīja, ka reģionālo skolu apmeklē 180 skolēnu. Skolā ir 8 klases un divas pirmsskolas grupas. Ārpusstundām skolēniem ir iespējas piedalīties mākslas grupā, dramatiskajā kolektīvā, folkloras un sporta grupā. Papildus mācību programmai tiek mācīta vēsture un angļu valoda. Pašvaldībā darbojas 15 jauniešu apvienības. Aktīvākās ir futbola "Drava" un folkloras "HFD Sesvećice" apvienības. Futbola klubā aptuveni ir iesaistīti 30 bērni un 20 pieaugušie. Sieviešu futbola komandā ir 20 aktīvas dalībnieces. Nedaudz mazāk aktīvas apvienības ir jāšanas klubs un sporta veterānu sekcija. Sakarā ar Dravas upes tuvumu pašvaldībā darbojas zvejnieku apvienība. Teritoriju ieskauj vairākus hektārus meža, tādēļ aizraušanās ar medībām arī ir populāra. Podravske Sesvetes iedzīvotāji apstrādā aptuveni 10 hektāru vīnogulāju. Pašvaldībā ir realizēti vairāki projekti - pabeigta kanalizācijas un ūdens apgādes tīklu rekonstrukcija un uzlabotas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Daži projekti ir aizturēti un gaida savu kārtu. Ir sagatavoti projektu dokumenti, kas saistīti ar bērnudārza un skolas paplašināšanu un sporta zāles būvniecību. Līdzīgi kā Latvijā horvāti cenšas iesaistīties ES projektu īstenošanā. Daudzu projektu uzsākšanu kavē valdības lēnā darbība plānošanas dokumentu izstrādē, lai piesaistītu ES finansējumu. Deputāti cer uz jauno valdību, jo pavisam drīz tiek plānotas parlamenta vēlēšanas.

Vērojām arī atšķirīgo mūsu kultūrās. Ja mūsu kapi līdzinās parkiem, tad viņiem tie veidoti līdzenā vietā, rotāti ar mākslīgiem ziediem un svecēm, kas uzlādējas no saules baterijām.Tāpēc sapratām arī, kāpēc pie tik daudziem kapiņiem naktī mirdz sveces kā mūsu svecīšu vakarā. Bēres tiek rīkotas uzreiz nākamajā dienā, kad cilvēks aizgājis viņsaulē. Kapa vietā tiek izbetonētas 3x3 m lielas bedres, kurās blakus var apglabāt 2 mirušos. Pēc tam virsū uzliek metāla plāksnes un augšā var apglabāt vēl 2 cilvēkus. Smilšu kapu kopiņu tur nav, virsū tiek liktas marmora plāksnes. Tā kā dzīvē nekad nav tikai baltais vai melnais, pilsētā vērojām arī kāzu tradīcijas. Kāzinieki dodas gājienā pa pilsētu, pa priekšu nesot Horvātijas karogu. Gājienu noslēdz muzikanti, daudzi kāzinieki iet, mūzikas ritmā izdarot deju soļus. Pa ceļam kā vēlējums saldai un laimīgai dzīvei tiek kaisītas konfektes.

No pirmā ierašanās mirkļa Podravske Sesevetē gan pieaugušie, gan bērni baudīja neizmērojamu uzmanību, sirsnību un laipnību. Katrai valstij ir savas kultūras tradīcijas, un tā ir ļoti laba pieredze, iepazīt citas valsts dzīves stilu. Dzīve šajā nelielajā pilsētiņā atšķiras no mums pierastās ar to, ka lielākā daļa iedzīvotāju nodarbojas ar lauksaimniecību, audzē kukurūzu, kuras graudi tiek izmantoti gan lopbarībai, gan maizes cepšanai, bet izkaltētās vāles apkurei; audzē ķirbjus, kuru sēklas pārstrādājot tiek iegūta vērtīgā ķirbju eļļa; audzē vīnogas, no kurām lielākajās saimniecībās sezonas beigās tiek raudzēts ap 3000 litru vīna. Viņu zemē audzētās vīnogas stipri atšķiras no mūsējām, kurām mēs ļaujam augt, kā pašām labpatīk. Tur tiek nogriezti visi liekie dzinumi, katru gadu atstājot tikai 3 stīgas. Tāpēc veidojas spēcīgs stumbrs, kas var piegādāt barības vielas vīnogām, kuras, saules staru apspīdētas, izaug lielas un sulīgas. No viena stāda atkarībā no šķirnes un laika apstākļiem var iegūt no 0,5 līdz 1 litram vīna. Daudz tiek audzēti mājputni un mājlopi. Visa šī reģiona dzīve tiek pakārtota lauksaimniecības darbiem. Ja, ražu vācot, kādā vīnogulājā aizkavējušies koncerta dalībnieki, tad koncerts sāksies tikai tad, kad šie cilvēki būs ieradušies. Šī Horvātijas daļa „baro” pārējo Horvātiju, bet to noteikti nevar nosaukt par bagātāko. Tāpat kā pie mums jaunieši nevēlas savu dzīvi pavadīt nelielos ciematos un pilsētās, un tādēļ, kopš Horvātijas iestāšanās ES, cilvēki pamet savu dzimto vietu, lai dotos peļņā uz citām zemēm. Pašvaldība līdzīgi mums rūpējas par skolēniem, pensionāriem, maznodrošinātiem iedzīvotājiem. Podravske Sesvete pilsētā lielāko daļu kultūras pasākumu rīko biedrības un kolektīvi uz brīvprātīgā darba principiem. Šis reģions ir ievērojams ar to, ka joprojām tajā notiek arheoloģiskie izrakumi un pēc tiem tiek veidotas celtnes, trauki, sadzīves priekšmeti. Mums neierasta šķita domes sēde, kad visi tās dalībnieki un viesi, pilsētas organizāciju vai kā viņi paši dēvē apvienību (mednieki, ugunsdzēsēji) pārstāvji sēžot pie galdiem, vispirms noklausās priekšsēdētāja Ivana Derežica ziņojumu, viesu uzrunas, tad tiek pasniegtas sātīgas pusdienas, tam seko koncerts un, protams, balle īpašos horvātu ritmos. Balles laikā tiek dziedāts līdzi dziesmām un to dara ne tikai vecākās vai vidējās paaudzes horvāti, dziesmām vārdus zina arī jaunieši. Pie mums nevienam pasākuma organizatoram neienāktu prātā ieplānot liela deju kolektīva uzstāšanos tik mazā laukumā, kurā puse no kolektīva nevar vienā rindā nostāties, bet mūsu „Vidupei” bija pa spēkam parādīt tik ļoti horvātu apbrīnotos deju rakstus arī saules piesildītā un nelielā telpā. Kapelas “Klintaine” pavadījumā deju ritms kļuva arvien straujāks, skābekļa daudzums saruka, taču dejotāju un mūziķu sejās smaids nepazuda ne mirkli.

Uz futbola spēlēm, kurās mūsu jaunie futbolisti sava trenera Imanta Siliņa vadībā rādīja lielisku rezultātu, lielākais līdzjutēju skaits bija mūsējiem. Visi kopā mēs sajutām piederību savai zemei – Latvijai un ar lepnumu varam teikt, ka godam aizstāvējām tās vārdu. Mūsu futbolisti atzina, ka, spēlējot mājās, viņiem trūkst līdzjutēju atbalsta. Mūsu puiši uzvarēja visās trīs spēlēs ar rezultātiem 2:0; 2:0; 6:0. Vienīgi draudzības spēlē zēni džentelmeniski ar viena punkta pārsvaru piekāpās Podravskes Sesvetes meitenēm. Par turnīra rezultatīvāko spēlētāju tika atzīts Hārdijs Eglons Mickevičš, kurš 4 reizes rezultatīvi raidīja bumbu vārtos, Vladislavs Trokša un Markuss Butāns guva 2 vārtus, Madars Bīmanis un Rolands Dreijers pa vienam. Apmeklējot pasākumus, mēs ievērojām arī dažas horvātu uzvedības iezīmes, kuras mūsu sabiedrībā ir izskaustas, piemēram, smēķēšana telpās. Toties, lai arī Horvātija ir vīna zeme, stipri iereibušus jauniešus nemanījām.

Ja turpceļā braucēji tika iepazīstināti ar Horvātijas vērtībām - kaklasaiti, dalmāciešiem, pildspalvu -, kas nāk tieši no šīs valsts, tad atpakaļceļā dalījāmies ar iespaidiem. Lūk, daži fragmenti no tā, ko par braucienu domā mūsu futbola čempioni: „Man ļoti patika kā mūs uzņēma iedzīvotāji, tur deva ļoti garšīgu ēdienu.” (Edvīns); „Šajā braucienā esmu ieguvis labu pieredzi, priecājies par skaistām vietām un skatiem. Horvāti bija labsirdīgi un draudzīgi. Ja horvāti brauktu pie mums, es palīdzētu atrast vietu, kur viņiem palikt un domātu par kādu futbola turnīru.” (Kristers); „Man patika, ka ieguvām pirmo vietu un pēc tam bija ballīte ar pirmās vietas meiteņu komandu, nepatika ilgi braukt.” (Raivo); „Man patika peldēties Adrijas jūrā, fotografēties ar jaunajiem draugiem un tas, ka dejojām un pat mazliet dziedājām.” (Aivis); „Horvātijā ir visskaistākās meitenes kādas esmu redzējis.” (Madars); „Gribu lielu paldies pateikt Pļaviņu novada domei un trenerim par to, ka viņi to visu sarīkoja.” (Vladislavs).

Liels paldies mūsu sagaidītājiem, jo ar salūtu izgaismotais ceļš pie kultūras centra, krāsaino balonu pušķi un salūts virs Daugavas mazajiem uzvarētājiem rādīja, ka mājās viņus mīl un novērtē. Lai arī zēniem ceļš likās gana ilgs un grūts, tomēr gūtie iespaidi šo ceļojumu noteikti iekļaus dzīves lieliskāko notikumu lādītē kā spožu un neaizmirstamu Adrijas jūras pērli.

Visu šo braucienu kopā ar mums bija Ivica Jendrok – horvāts, kurš lepojas ar savas valsts tradīcijām, ir interesants stāstnieks un uz Horvātiju ved latviešu korus, dejotājus, delegācijas. Ivica ir kā tilts starp Horvātiju un Latviju, jo viņa otras mājas ir šeit. Viņš attīsta šo divu valstu sadarbību, stiprina kultūras sakarus, „lai parādītu savējiem Horvātijā, cik skaistā zemē viņš tagad dzīvo”.

Publikācijas par mūsu sadraudzības pasākumiem var skatīt:
http://www.kajje.in/sport/foto-medunarodni-nogometni-turnir
http://www.kajje.in/kaj-se-dogodilo/
http://www.podravske-sesvete.hr/dops2015.htm