Pļaviņu novada domes delegācija viesos pie kaimiņiem Baltkrievijā
Lai veiksmīgi apgūtu Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programmas Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros 2014. – 2020. paredzēto finansējumu, nepieciešami sadarbības partneri. Lietuvā mums ir daudz partnerpašvaldību, bet Baltkrievija līdz šim bija neapgūta teritorija. Programmas jautājumu klāsts ir gana plašs, kurus pārspriežot, jau pirms vizītes secinājām savus sadarbības kopējos mērķus, tie ir – iespēja attīstīt jaunus un/vai uzlabot pašreizējos sociālos pakalpojumus, īpaši pievērsties jauniešu un pirmspensijas vecuma cilvēku darbā iekārtošanās iespējām, risināt vides problēmas, veicināt NVO sadarbību, saglabāt kultūras mantojumu un tradicionālās prasmes. Š. g. 21. martā es, izpilddirektors Aivars Bardovskis un teritoriju attīstības daļas vadītāja Ludmila Lencberga devāmies pieredzes apmaiņas vizītē uz Baltkrieviju, Ušaču rajonu ar mērķi atrast sadarbības partnerus un noslēgt sadarbības līgumu.
Latvijai, Lietuvai un Baltkrievijai ir ne tikai kopīgas robežas, bet arī kopīga vēsture un kultūrvēsturiskais mantojums. Baltkrievijas galvaspilsēta ir Minska, lielākās pilsētas ir Grodņa, Vitebska, Bresta, Mogiļeva un Gomeļa.
6. gs Baltkrievijas teritorijā ienāca slāvu ciltis, kuras sākumā patrieca no ieņemtajām zemēm varjagus, bet beigās kopīgi ar tiem karoja pret ienaidniekiem. Varjagi bija tie, kas nodibināja Kijevas Krievzemi. Kad nomira Kijevas Krievzemes kņazs Jaroslavs Gudrais, vienotā Kijevas Krievzeme sadalījās vairākās valstiņās, kuras 13. gadsimtā smagi cieta no mongoļu karapulku iebrukumiem. Pēc tam lielākā daļa šo valstiņu nonāca Lietuvas kņazistes sastāvā. 1386. gadā Lietuvas kņaziste un Polijas karaliste apvienojās. Tas izsauca krievu valdniekos lielu neapmierinātību, un tie nemitīgi centās atkarot karalistei Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas. Kad Polijas un Lietuvas savienība 1795. gadā saira, Baltkrievijas teritorijas nonāca Krievijas impērijas sastāvā. 1918. gada 25. martā Baltkrievija pasludināja neatkarību, taču jau 1919. gadā to pakļāva Padomju Krievija un izveidojās Baltkrievijas Padomju Sociālistiskā Republika. Daļa no teritorijas bija gan Krievijas, gan Polijas sastāvā, taču pēc Molotova - Ribentropa pakta parakstīšanas 1939. gadā, visa Baltkrievija nonāca PSRS interešu zonā. Savu neatkarību no PSRS Baltkrievija deklarēja 1990. gada 27. jūlijā, bet ieguva 1991. gada 25. augustā. Baltkrievijas prezidents kopš 1994. gada ir Aleksandrs Lukašenko. Baltkrievijā dzīvo vairāk kā 9 miljoni iedzīvotāju, aptuveni 70% ir pilsētu iedzīvotāji. Vairāk kā 80% iedzīvotāju ir baltkrievi. Lielākās Baltkrievijā dzīvojošās minoritātes ir krievi, ukraiņi un poļi. No skolas gadiem zinām aktīvo baltkrievu partizānu cīņu pret vācu okupantiem, Brestas cietoksni, kas veselu mēnesi pretojās vācu uzbrukumam. Par represētajām personām netika runāts.
Mūs ar Baltkrieviju vieno Daugava (viņiem Zapadnaja Dvina), kurā ietek Ušačas upe. Pļaviņieši zina, ka Baltkrievijas sniegi un ledi var radīt plūdus šeit. Pašlaik Baltkrievijas teritorijā uz Daugavas tiek celti vairāki HES, kas šo problēmu mazinās.
Par savu kaimiņvalsti Lietuvu zinām ļoti daudz, jo, braucot uz Eiropas valstīm, šķērsojam to vairākkārt gadā, ciemojamies pie radiem un draugiem. Bet par Baltkrieviju ir saglabājušās atmiņas no padomju laikiem. Es tur viesojos pirmo reizi. Baltkrievija mūs patīkami pārsteidza. Sakārtotie ceļi, izpļautās ceļmalas, apstrādātie plašie lauki, vienādās sētas gar galveno ceļu visa ciema garumā, strādājošas rūpnīcas liecina par vēlmi kopt un mīlēt savu zemi. Bezdarba līmenis ir ļoti zems. Ušaču rajonā bezdarbs ir 0.3 %. Arī imigranti uz ES neizbrauc. Protams, vēlējāmies saprast, vai Baltkrievijā valda vārda brīvība un demokrātija? Bieži tika pieminēts Baltkrievijas prezidents Lukašenko, bet pārsvarā tas tika saistīts ar patriotisko audzināšanu, savas zemes nozīmīguma uzsvēršanu. Pieklājība un respekts, kas tika izrādīta jebkuram pieaugušajiem, skolotājam, valsts pārstāvjiem, atgādināja mūsu skolas laikus, jo arī mums tika ieaudzināta cieņa pret vecāku cilvēku viedokli, kā mums šeit, Latvijā, ļoti pietrūkst.
Daudzi, kuri apmeklējuši Baltkrieviju, ir pārsteigti par Ļeņina pieminekļiem, Ļeņiņa vārdā nosauktām ielām un ēkām, pieminekļiem Otrā Pasaules kara varoņiem. Bet baltkrievi uzskata - tā ir mūsu vēsture, pagātne, tās ir mūsu tēvu, vectēvu domas, ticība, pārliecība, mēs to cienām un ceram, ka arī mūsu bērni cienīs mūsu paveikto.
Baltkrievijā ir divas oficiālās valodas – krievu un baltkrievu. Skolās bērni mūs uzrunāja baltkrievu valodā, bet pieaugušie savā starpā sarunājas krieviski.
Baltkrievi uztur no PSRS mantotās valsts pārvaldes aparāta un struktūras darbaspēju. Galvenais ir izpildkomitejas priekšsēdētājs, ko izvirza gubernators ar prezidenta akceptu un viņu apstiprina deputātu padome. Uz jautājumu, kas notiek tad, ja viņu neapstiprina, skanēja atbilde – padomi atlaiž.
Ušaču rajons dibināts 1924. gadā, tas atrodas Vitebskas apgabalā. Rajonu caurtek 11 upes, tur atrodas 150 ezeri, 45 % teritorijas klāj meži. Rajonā dzīvo aptuveni 13 tūkstoši iedzīvotāji, tur atrodas 7 ciemi ar Ušači pilsētu centrā. Pilsētā atrodas vairāku konfesiju baznīcas: pareizticīgo, katoļu, protestantu. Rajonā atrodas 30 kultūrvēsturiskie pieminekļi, par kuru saglabāšanu un atjaunošanu programmas ietvaros Baltkrievijas pārstāvji bija ļoti ieinteresēti.
Augstā līmenī ir attīstīta ekoloģiskā izglītība. Mēs viesojāmies Orehovas lauku skolā. Var teikt, ka skolas katra klase un gaitenis ir zaļais stūrītis, vai nu ar augiem bagāta, vai tajās izvietoti dzīvnieku un putnu izbāzeņi. Arī dzīvi bruņurupuči, papagaiļi, zivtiņas dzīvo šajā skolā, kur par visu rūpējas bērni, skolotāji un tehniskais personāls. Joprojām ir saglabātas vecās tradīcijas, pie skolas ir zeme, kurā tiek audzēti pusdienām nepieciešamie dārzeņi, vasaras darbos skolēniem jāstrādā, bet par to tiek saņemta alga un brīvpusdienas. Skolās tiek apgūtas svešvalodas - angļu un vācu, kā arī ir iespēja mācīties franču, ķīniešu valodu, jo baltkrievi ļoti seko globālajām tirgus tendencēm.
Delegācijas dienas kārtība bija izplānota pa minūtēm. Viena objekta apskati iekavējām, viss pārējais notika pēc plāna. Apmeklējām muzeju, kultūras namu, kurā mums par godu bija pulcējušies vietējie amatnieki, rokdarbnieki, dzejnieki, mūziķi un pašvaldības kolektīvi. Tur ļoti ievēro protokolu, mūs sagaidīja rajona vadības pārstāvji uz pilsētas robežas ar cienastu – maizi uz tautiska dvieļa.
Notika vairākas oficiālas sarunas par turpmākās sadarbības aspektiem, preses konferencē žurnālisti interesējās par mūsu domām par to, kāpēc izvēlējāmies tieši Ušačus. Par to jāsaka paldies Ludmilai Lencbergai, kura, skatoties kartē, izvēlējās šo pilsētu – netālu no Daugavas krastiem. Viņus interesēja mūsu domas par pensijas vecumu, jo Baltkrievijā pašlaik sievietes dodas pensijā no 55 gadu vecuma, vīrieši – 60, bet tiek plānots paaugstināt pensionēšanās vecumu.
Nauda mūsu ausīm un prātam ir diezgan neaptverama – nakšņošana 3 cilvēkiem izmaksāja 2 miljonus rubļu – tas apmēram ir 15 EUR dienā vienam cilvēkam. Nakšņojām sanatorijā, uz kuru ieteiktu aizbraukt atpūsties arī Pļaviņu novada iedzīvotājiem. Protams, jāsamaksā vīza un ceļa izdevumi, bet viena diena ar iekļautām ārstnieciskajām manipulācijām Meža Ezeros (tā sauc sanatoriju) maksā apmēram 20 EUR. Redzējām, kā vadītājs Igors Aleksejevičs Šijans 7 gadu laikā atpūtas vietu ir izveidojis par Eiropas līmeņa sanatoriju. Joprojām svarīga loma ir arodbiedrībai, (tās biedri ir gandrīz visi strādājošie) un uz sanatoriju doties var ar arodbiedrības ceļazīmi.
Mūsu vizīte vainagojās panākumiem - svinīgā sēdē tika parakstīts sadarbības līgums, kurš paredz, ka abas puses veicinās vienošanās realizāciju, projektu izstrādi, attīstīs sadarbību starp uzņēmējiem, izglītības un kultūras iestādēm/struktūrvienībām, kultūras un sabiedriskām organizācijām, pašdarbnieku kolektīviem, padziļinās zināšanas par abu valstu tradīcijām un kultūru.
Mēs neizvēlamies savus kaimiņus, tie ir vai nu labi, vai ar tiem grūti sadzīvot. Prieks, ka baltkrievi mūs uzņēma ļoti sirsnīgi, un mēs ar prieku gaidīsim viņus ciemos pie mums. Mums jābūt abpusēji ieinteresētiem sadarboties un izrādīt cieņu otra viedoklim, tikai tā mēs spēsim piesaistīt līdzekļus gan ekonomiskai, gan garīgai izaugsmei.
Delegācijas dalībnieku viedokļi:
Baltkrievi ir sirsnīgi cilvēki, lietišķi darbinieki, katras struktūras vadītājs ar degsmi pieiet savam darbam. Jūtams profesionālisms. Pašdarbības kolektīvi ļoti augstā līmenī, ir redzams, ka tajā ieguldīts liels darbs. Savas zemes, savas tautas, savas vadības mīlestības un cieņas audzināšana jau no bērnības skolā. Ja visi tā domā, strādā un dzīvo, kā mums tika parādīts, tad mums šajā sfērā ir ko mācīties, A. Bardovskis
Marta beigās mēs plānojām aizbraukt uz Baltkrieviju, kur es līdz šīm nekad neesmu bijusi. Paziņas stāstīja par labiem ceļiem un sakoptiem ciematiem un pilsētām, es arī atcerējos savu jaunības draudzeni – baltkrievieti Janīnu, gudru, smaidīgu, labsirdīgu un ļoti čaklu meiteni, bet Baltkrievijas ļaudis mani pārsteidza un atstāja lielu iespaidu: viņu viesmīlība, rūpes un neviltota mīlestība uz savu dzimto pusi, kurā viņi dzīvo un grib, lai tur turpina dzīvot un prātīgi saimniekot arī viņu bērni. Talantus viņi pamana un attīsta no bērnu dārza. Ar lepnumu viņi stāsta, ka jaunieši, apgūstot profesiju, atgriežas atpakaļ, veido ģimenes un strādā blakus saviem vecākiem. Nevarēja nepamanīt, ka rajona administrācijā vadošajos amatos ir ļoti daudz gados jaunu cilvēku. Viņi ir enerģiski, atvērti jaunām idejām, ieinteresēti savas kultūras, tradīciju saglabāšanā un attīstībā, L. Lencberga.
Gunta Žilde, Pļaviņu novada domes priekšsēdētāja