Pūra lādes bagātība

Pie Kūku stacijas nogriežoties no asfalta gluduma un palīkumojot pa smilšaina ceļa līkumiem, uz viena no pakalniem skatam paveras pamatīgu ēku puduris, kas ieskauj lielu dzīvojamo māju. Šo plašo un ērto mītni pirms vairākiem gadu desmitiem Medīlu toreiz vēl jaunie saimnieki Anita un Andris Zemīši uzcēla, lai nomainītu senču būvēto, no vecuma sagumušo māju, kas savu mūžu jau bija nokalpojusi. Un īsti laikā, jo, abām meitām pieaugot, izskolojoties un apprecoties, dzimta paplašinājās nu ir kur bērniem un mazbērniem atgriezties.

Medīlu sakopto lauku plašumi, lauksaimniecības tehnikas daudzums pagalmā, siltumnīcu platības, tas viss apliecina šīs saimniecības pamatīgumu un stabilitāti. Taču nekas nav kritis no gaisa, bet sasniegts ieguldot milzīgu darbu. Daudzus gadus dažādu ideju ieviesēja un galvenā virzītāja ir bijusi šo māju pati saimniece Anita. Kaut viņai vienlīdz labi padevās gan darbs siltumnīcās, gan zemeņu lauku apkopšana, tomēr sirds allaž ir vilkusi pavisam uz citu pusi. Tieši tādēļ ar lielu prieku tika uzņemts vecākās meitas Līgas un znota Anda lēmums atstāt labas darbavietas Rīgā, lai atgrieztos mājās un no vecākiem pārņemtu saimniekošanas grožus savās rokās.

Beidzot Anita atkal varēja vērt vaļā savu bagātīgo pūra lādi un lūkot, ar ko vēl papildināt tur uzkrāto vismaz četru paaudžu rokdarbnieču veikumu. Pagājušā gadsimta vidū Anitas mamma Zenta Blūmentāle audējas prasmi bija apguvusi no savas māmuļas un drīz vien kļuvusi par Tautas daiļamata meistari, savukārt Anita jau no dažu gadu vecuma sēdējusi zem stellēm un ne tikai spēlējusies ar dzijas kamoliem, bet tinusi spolītes un drīz vien varējusi piepalīdzēt pie audekla nītīšanas. Un ne tikai. Kā tikai kājas spējušas aizsniegt paminas, tā arī tikusi izmēģināta aušana un skatīts, kā, atspolei zibot, zem tās palēnām veidojas krāsās bagātais audekls.

Vai nu brīnums, ka pēc skolas beigšanas Anita posās uz Rīgu, lai mēģinātu iestāties lietišķās mākslas vidusskolā? Brīnums laikam bija tas, ka lielajā konkursā meitene no laukiem pārspēja labi sagatavotos konkurentus un ieguva tiesības mācīties prestižajā skolā, kur par pasniedzējiem strādāja atzīti mākslinieki. Mācību procesā Anita ne tikai apguva teorētisku pamatu visam tam, ko bija redzējusi mājās, bet arī daudz ko citu. Viens no lielākajiem ieguvumiem bija prasme strādāt ar Viļumsona stellēm, kas pavēra gandrīz vai neierobežotas iespējas veidot vissarežģītākos ornamentus.

Atgriezusies mājās, diplomētā tekstilmāksliniece pasteidzās apprecēties un tikt pie divām burvīgām meitiņām. Līdz ar to radošā darbība tika pamatīgi piezemēta, jo, iesēžoties stellēs, Līga apķērās mammai ap kaklu, bet mazā Laila ierāpās klēpī un vēl pieprasīja pasaku. Vienlaikus auklējot mazās un stāstot viņām pasakas, īpašai jaunradei nodoties vairs nebija spēka, taču Anita tomēr strādāja, izpildīja ražošanas apvienības „Daiļrade” pasūtījumus – auda šalles un lakatiņus. Pēc kāda laika, paplašinoties Jēkabpils iecirknim, tam tika piešķirta mākslinieces štata vienība un desmit gadus Anitai radās iespēja nostrādāt savā specialitātē. Papildus valstij nododamajiem darbiem, tapa arī tādi darinājumi, kas atliekami pūra lādē, pie tur esošajiem mammas un vecāsmātes rokdarbiem. Tās bija krāsās bagātās šatiera segas, paklāji, plecu lakati, šalles, dekori un pat Krustpils novada tautas tērps.

Arī Līga, laikam mammas un vecmāmiņas iespaidā, sākumā izvēlējās tekstilnieces profesiju un beidza Daugavpils lietišķās mākslas vidusskolu, taču pēc tam pārdomāja un Jelgavas Lauksaimniecības universitātē ieguva būvinženieres diplomu. Toties Laila, lai gan tīri labi pieprata rokdarbus, uzreiz pievērsās eksaktajai zinātnei, beidza Rīgas Tehnisko universitāti un, šajā augstskolā pati kļuvusi par pasniedzēju, jau ir uzrakstījusi doktora disertāciju enerģētikas jomā.

Anitas bagātība ne tikai guļ paslēpta pūra lādes dziļumos. Vislielākā viņas laime, prieks un lepnums ir četri mazbērni. Kad Laila ciemos atved savus dēlus piecgadīgos dvīņus Aleksandru un Andreju, kad Līgas bērni: deviņgadīgais Uldis un piecgadīgā Aiga pārnāk mājās no savām dienas gaitām, jo dzīvo tepat, Medīlās.

Vīrs Andris, abas meitas, viņu vīri un visi četri mazbērni noteikti būs klāt tajā svinīgajā reizē, kad 8. februārī Anita atkal atvērs savu bagātīgo pūra lādi, lai, svinot nozīmīgu dzīves jubileju, pārskatītu veikumu. Tā nu ir sanācis, ka šī gada februāris sācies ar atkusni, bet 1956. gada 8. februārī, kad viņa piedzima, sals sasniedzis četrdesmit grādus zem nulles, un šī diena iegājusi vēsturē kā viena no pagājušā gadsimta visaukstākajām dienām.

Anitas pūra lādes saturs būs skatāms ikvienam, kurš 13. februārī , pulksten 14.00 ieradīsies pagasta bibliotēkā Kūkās uz rokdarbu izstādes atvēršanu.