Jānis Akuraters: „Kalpa zēna vasara”

 Kas ir cilvēks, un kur iet viņa gaita? Kāpēc mums vajaga uzziedēt un mīlēt, un cīnīties, un raudāt, un novīst, un izzust kā vējam, un kāpēc pār mūsu trūdiem vajaga rozēm plaukt un jauniem radījumiem ar jaunām, karstām sirdīm staigāt pa šo godības pilno zemi Tā rakstnieks izdevumā „Pārdomās” izteicies jau pirms pirmā pasaules kara. Šie „Kāpēc?” katram cilvēkam būtu jāpārdomā arī šodien!

Viens no labākajiem Jāņa Akuratera prozas darbiem ir „Kalpa zēna vasara”. Darbs sarakstīts dzīvojot Norvēģijā. Pirmpublicējums 1908. gadā. Darbā daudz krāsainu dabas ainojumu, raksturīgi personu portretējumi, cilvēku savstarpējo attiecību iejūtīgums. Šis darbs ir himna sējēja, zemkopja darba diženumam, svētumam, mīlestības skaistajai varai, cilvēka garīgās pilnveides tieksmēm, sapņu un jūtu bagātas dvēseles daiļumam.

„Kalpa zēna vasara” ir sapņojums par sen aizgājušām jaunības dienām, pilns medus salduma un nedzēšamu skumju. Darbs skatāms kā skaista Latvijas dabas glezna. Lasāms kā valdzinošs mīlas stāsts. To var izzināt kā lauku darbu poētisku enciklopēdiju un uztvert arī kā intīmu dvēseles dienasgrāmatu

„Senā vasara pamostas kā brūna nodegusi lauku meitene un tiešām aizskar mani ar savu roku un smaidu ... Atmiņas šaujas kā bezdelīgas ap mani”.

Akuratera kalpa zēns, smagi strādājot, pagurst, taču ar prieku sagaida katru jaunu dienu. Tā ir jaunības prieka dziesma, oda jaunu asiņu straujumam, ko raksta Akuratera romantiskā sirds un skandē kalpa zēns Jānis un citi dzīves vēl nenogurdinātie un nesalauztie.

„Bet, kad iedomājos rītdienu, man paliek uzreiz priecīgi krūtīs. Rīt būs pavasara saule, silta, karsta; viņa kāps un cīruļi dziedās, un nupat tik puķes sāks ziedēt no katras ceļmalas. Man liekas, ka rītdiena ir visa mana dzīves laime, un es pakratu galvu un atlieku cepuri pakausī, nezināms prieks mani dīda.”

Meistarīgi izdevies vasarlaika raksturojums.

„Un gaiss pilns putnu, un skaņas ar skaņām jaucas un sakliedzas. Mežā tālu rubina rubeņi, un viņu dziesmas skan, kā kad ūdeni lietu caur pudeles kaklu ārā, skanīga un ātra. Upes kārklos velk vālodzes šmaugi un skaisti, un no meža purvāja nāk kliedzošas ķīvīšu skaņas, un cīruļi tepat kā apreibuši lej bez mēra.”

Akuraters veiksmīgi ieskatās sava personāža sejās un tajās izlasa arī morāles pamatprincipus, personības garīgo statusu. Salīdzinājumam kalpa meitu – Minnas un Ievas tēlu skicējumi. MINNA – „jauna, balta meitene”; „gaiša un kaunīga meitene”; „ātri samulst, mīl puķes”; ,,locekļi viņai glezni un miesa nenobriedusi”; ,,mazas, glītas kājas un šmaugs augums”; ,,lokana, daudz strādā”. IEVA – „drukna un sarkana, pilnām krūtīm un resnām gūžām”; ,,kliedz uz cilvēkiem un kustoņiem”; „puišus nekad nesmādē”; „pēc beigta darba gultā, - no gultas pie darba – tas ir viss, ko viņa prot”.

Saimnieks Pēteris Grants – „praktiskuma un dzīves mācības piesūcies kā dēle ūdens”; „kā ķirpis viņš grauza savu dzīvi pamazām un prātīgi”. Kalps Mārtiņš – „mierīgs un iet izplēties kā meža lācis”; „kāju pirkstiem nagi kā zirgam”; „viņš ir ķentaurs, ... zemes stampātājs, pasaules nesējs, vērsis”.

Arī nākotnes skaistās dzīves vīzijas Akuratera varoņiem saistās ar lauku un dārzu iekopšanu, ar puķu un ābeļu audzēšanu, ar sauli un mīlestību, ar saules apspīdētām labības druvām, puķu un ābeļu dārziem, ar mīlestību apstarotām cilvēku attiecībām, arī ar mākslas brīnuma klātbūtni. Zemes apstrādāšanas darbs netiek izskaistināts, skaidri parādīts tā grūtums un sviedrainība, tomēr šī darba kopējais augstais novērtējums, zemnieka darba jēgas apziņa visu laiku paliek spēkā un netiek apšaubīta

„Kalpa zēna vasara” ir viens no populārākajiem latviešu literatūras sacerējumiem, blakus K. Skalbes „Kaķīšu dzirnavām” un J. Jaunsudrabiņa „Baltajai grāmatai” Darbs izdots neskaitāmas reizes un tulkots daudzās valodās.

Ar rakstnieka Akuratera darbiem lieliski varam veikt jaunatnes audzināšanu Latvijas dabas skaistuma izpratnē, nacionālo un patriotisko jūtu nostiprināšanā. Neviens skeptiķis vai pesimists, kurš kaut mazliet pašķirstījis Akuratera darbus,, to nevar noliegt. Viegli jau ir aizbildināties. Tas nav skolu mācību programmā? Šis roku darba cildinājums jau ir vēsture! Bet vēsture un senču tikumi jau ir viens no audzināšanas pamatiem. Vai kāds mums to liedz? Nē! Mums pašiem trūkst gribas. Pusgadsimtu valsts vara Latvijā kultūru centās socializēt, atļaujot sīkus nacionālos noformējumus. Arī tad radās drosmīgi „vadošie” darbinieki, kuri gribēja pavērt brīvu ceļu nacionālajai kultūrai. Toreiz ! Toreiz tas bija pat dzīvības jautājums. Minēšu vienu momentu no tikko izdotās Voldemāra Hermaņa grāmatas „Zem LKP kupola” par sēlpilieti LKP Latvijas 2. sekretāru Vili Krūmiņu.

Atskatoties uz „Hrušķova atkušņa” gadiem Latvijā, viņš ar aizrautību runā par latviešu kultūras mantojuma saglabāšanu. „Visā savā nozīmībā augšāmcēlās Aspazija, Plūdonis, Bārda, Akuraters, Jaunsudrabiņš, Skalbe. Jaunā un pilnīgā skanējumā pavērās Raiņa diženums”, stāsta Krūmiņa kungs, bez liekas kautrības izceļot paša līdzdalību un ieguldījumu..

Skolu direktori, skolotāji un pašvaldību darbinieki!

Atradīsim brīvu laiku un gribu Akuratera darbu popularizēšanā savās darba vietās!

Organizēsim skolēnu un iedzīvotāju piedalīšanos Ābeļu pagasta izsludinātajā eseju un zīmējumu konkursā!

Organizēsim piedalīšanos rakstnieka Jāņa Akuratera 140. jubilejas svinībās Ābeļos 20. augustā!

Arnolds Jakubovskis