Dignājas pamatskolai sava Stāstnieku ķēniņiene

Dignājas pamatskolas 6. klases skolnieces Zanes Sinkevičas daudzu gadu darbs vainagojies ar ļoti lieliem panākumiem – iegūts Stāstnieku ķēniņienes tituls Bērnu un jauniešu folkloras kustības „Pulkā eimu, pulkā teku” XX Stāstnieku konkursa „Teci, teci, valodiņa” finālā.

Konkurss notiek katru gadu vairākās kārtās. Sēlijā šogad 1. kārta notika Ābeļu pamatskolā, kur tad arī tika izvirzīti labākie stāstnieki dalībai finālā 26. novembrī Rīgā, Latviešu biedrības namā. No Dignājas pamatskolas finālā piedalījās Zane Sinkeviča un Linda Mīkule. Konkursam viņas gatavoja skolotāja Aīda Bikauniece.

Zane konkursā šogad piedalījās jau sesto gadu. Pirmajā gadā 1. klasē tika iegūta 2. pakāpe, bet pēc tam, pārējos trīs gadus pēc kārtas, jau 1. pakāpe jeb dižā stāstnieka tituls. Tad dalībnieks var pretendēt jau uz ķēniņa titula iegūšanu, kas, protams, ir ļoti liels gods. Zane pirmo reizi šo titulu mēģināja iegūt jau pagājušajā gadā, taču nācās stāties pretī gados daudz vecākiem bērniem, un bailes darīja savu. Šogad drosmes bija vairāk un arī pieredze lielāka.
Žūrijas komisijā bija folkloras pētnieki Guntis Pakalns un Māra Mellēna, “Nacionālā botāniskā dārza” direktors Andrejs Svilāns, pārstāvji no Latvijas Universitātes, Pilsrundāles bibliotēkas, Latvijas Radio u.c.

Šogad konkursa finālā piedalījās 128 dalībnieki no visas Latvijas, kas tika sadalīti dažādās vecuma grupās: Lielais stāstnieks, Mazais stāstnieks utt.
Katru gadu mainās konkursa noteikumi un tematika. Ja pagājušajā gadā tēma bija „zirgs”, tad šogad tā bija „tēva sēta”, un ķēniņa titula pretendentiem bija 5 uzdevumi:

Aizrautīgi izstāstīt vienu pasaku tā, lai klausītājam būtu interesanti un lai viss būtu skaidri saprotams. Jābūt skaidrai dikcijai, saprotamai valodai, jo zālē ir vairāk kā simts klausītāju;
Izstāstīt kādu neparastu gadījumu vai notikumu par sev vai ģimenei piederošu priekšmetu un paņemt to līdzi;
Sameklēt negaru pasaku, kurā varētu būt vairāki literārie varoņi, un to varētu iestudēt. Pasaka nav jāiemācās no galvas, bet jāsagatavo 2 stundas pirms konkursa;
Sagatavot vienu spoku vai briesmu stāstu, kurš nepārsniedz 1 – 2 min;

Sagatavot apmēram 10 anekdotes par dažādām tēmām. Ja viens dalībnieks iesāk par kādu konkrētu tēmu runāt, tad pārējiem jāturpina anekdotes par to pašu tēmu, līdz pietrūkst, ko stāstīt, un tad tiek dota nākamā tēma, un sākas jauns riņķis.

Stāstīt drīkstēja vai nu literārajā valodā, vai savā izloksnē. Zane runāja literārajā valodā, bet pārējie ķēniņa titula pretendenti runāja latgaliski.

„Šogad uzdevumi bija daudz grūtāki nekā pagājušajā gadā, piemēram, es ļoti uztraucos par pasaku, kuru bija jāsagatavo 2 stundas pirms konkursa, bet beigu beigās tas nemaz nebija tik grūti. Uztraukums tāpat bija liels, bet šoreiz skolotāja mani sadūšoja, teica: „Viss būs kārtībā, galvenais turies un nestosties!”. Tā nu uzgāju uz skatuves un norunāju, ko vajadzēja, ” teic Zane.

„Līdzi es biju ņēmusi vecmammas lelli, kuru viņai uzdāvināja 18 gadu vecumā. Lellei šobrīd ir 42 gadi. Pastāstīju, kā tā nonāca pie manas vecmammas, kā rīkojās draudzenes, kad to ieraudzīja. Vēl ar to ir spēlējušās visas vecmammas meitas, meitu bērni, un arī es. Lelle ir ļoti labi saglabājusies, ” turpina Zane, „žūrijā bija vīrietis, kurš mums teica uzdevumus pēc kārtas, un vienu viņš pateica neskaidri. Vajadzēja stāstīt par priekšmetu, bet es izstāstīju spoku stāstu. Kad citi stāstīja spoku stāstu, man nācās stāstīt par priekšmetu. Likās, ka tas būs liels mīnuss, bet, kad sagaidījām apbalvošanu, un pateica, ka tomēr esmu ieguvusi Stāstnieku ķēniņa titulu, bija ļoti liels pārsteigums un prieks, jo darbs bija ieguldīts liels.”

„Stāstīt var vienalga par ko, bet vajag pamatot, kāpēc tu to stāsti. Mēs dzirdējām Gunti Pakalnu sakām, ka jāstāsta interesants gadījums, bet viņš jau nepateica, ar lietu vai bez. Zane sāka jau to citu stāstu stāstīt, un, kad viņai pienāca kārta stāstīt spoku stāstu, tad viņa cēlās kājās pati no sevis un teica: „Tā kā es, diemžēl, nesapratu, ko šis garais kungs teica un kāds bija uzdevums, tad tagad es stāstīšu to un to… ” Zālē sēdošajiem bija mutes vaļā, kā tik maz bērns var tik labi iziet no situācijas, kad ir nokļūdījies. Tik labi, it kā būtu iestudēts! Tur jau vien talants ir iekšā!” piebilst Aīda.

Zane, līdz ar iegūto titulu, dāvanā saņēma piparkūku mājiņu, folkloras kustības „Pulkā eimu, pulkā teku” t-kreklu, kā arī dažādas citas veltes no pasākuma sponsoriem.

„Liels paldies skolotājai, ka viņa ir palīdzējusi, atbalstījusi, pamācījusi, meklējusi pasakas.. Šis konkurss bērniem ir ļoti noderīgs, attīstošs, un var uzzināt daudz jaunas informācijas, ” teic Zane, „vienīgi tagad, kad esmu ieguvusi ķēniņienes titulu, īsti nezinu, ko darīšu tālāk.”

„Ir iespēja vēl 3 reizes iegūt pirmo jeb dižā stāstnieka pakāpi, bet ar katru nākamo klasi to iegūt ir arvien grūtāk. Pasakas paliek garākas un pati stāstniecība – grūtāka. Arī žūrija prasa vairāk. Tur reti kurš vairs vecākajā posmā var iegūt šo titulu. Bet tas ir iespējams – iegūt dubultā ķēniņa titulu. Latvijā ir viens tāds puisis, kas tam tuvojas,” piebilst Aīda.

Arī no mācību priekšmetiem Zanei vairāk interesē tieši latviešu valoda, literatūra: „Kad sāku piedalīties Stāstnieku konkursā, man tie arvien vairāk iepatikās, un arī literatūrā atzīmes strauji paaugstinājās, kļuva labākas.”

Vaicāta par nākotnes iecerēm, Zane smej: „Tās tik ātri mainās. No sākuma gribēju mācīties kaut ko saistītu ar kulināriju, tad atkal pārdomāju. Likās, ka varētu mācīties par juristi, bet tagad vispār galvā ir ‘’tukšums”. Ģimenē saka, ka man labi piestāvētu psiholoģija vai kaut kas tāds, vai arī fizioterapija. Masiera iemaņas man jau tagad ir labas. Tā vismaz man saka.”

„Zanei ļoti labi padodas cītara spēle. Arī Rasma un Gunārs Igauņi (dziesmu meistari no Rēzeknes) ir atzinīgi novērtējuši Zanes spējas, tā ka arī muzikālās dotības viņai ir labas, tieši uz instrumentu spēli; un dejot padodas. Vispār viņai latviskās vērtības un tradīcijas patīk,” piebilst Aīda.

Linda Mīkule no Dignājas pamatskolas 7. klases konkursa finālā piedalījās 1. reizi un ieguva 2. pakāpi jeb lielā stāstnieka titulu, un arī viņas darbu skolotājas vērtē atzinīgi, jo Linda bija labi gatavojusies. Nu būs iegūta pirmā pieredze, un nākamgad droši vien ies labāk!

Autora foto