SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” janvāra mēneša mediķis – Svetlana Ostapenko
- Sandra Mikanovska --
- 17 janvaris 2020 --
- 0Komentāri
Izvirzot viņu šai nominācijai, Svetlana Ostapenko no slimnīcas vadības puses tika raksturota kā viena no vissmaidīgākajiem un laipnākajiem māsu palīgiem slimnīcā. Laikraksts “Ceturtdiena” jau tradicionāli mēneša mediķa titula ieguvēju aicināja uz sarunu.
- Kāds bija Jūsu ceļš uz Jēkabpils slimnīcu?
- Esmu absolvējusi Preiļu tirdzniecības skolu, pēc tam mācījos par konditoru un tā arī bija mana pirmā profesija, strādāju konditorejas cehā. Pēc tam kādu laiku arī noliktavā. Dēls sāka iet skolā, vīrs dienēja ārzemēs, praktiski visus darbus veicu pati, tāpēc nācās meklēt citu darbu, maiņās. Dzīvoju netālu no tuberkulozes slimnīcas Brīvības ielā, tāpēc izvēlējos šeit strādāt, lai būtu tuvāk mājām. Sāku darbu kā sanitātare. Manos pienākumos ietilpa gultu klāšana, gan ēdiena nešana un izdalīšana slimniekiem, gan daudzi citi darbiņi. Tuberkulozes slimnīcā esmu strādājusi visās adresēs, kur tā bija izvietota, gan Brīvības ielā, gan Artilērijas ielā, gan tagad Stadiona ielā. Gadu mācījos Pirmajā medicīnas koledžā, nokārtoju eksāmenu un tagad esmu māsas palīgs. Lai saglabātu šo statusu ir nepārtraukti jāizglītojas, jāvāc punkti. Man ir maiņu darbs, diennakti strādāju, trīs brīvas. Man patīk šāds darba ritms.
- Pastāstiet par savu darba kolektīvu?
- Tuberkulozes slimnīcā ir profesionāls, darbīgs un atsaucīgs kolektīvs. Šeit strādā labas ārstes, atsaucīga vecākā māsa. Visas nodaļas māsas ir zinošas un laipnas. Es kolektīvā jūtos kā lielā ģimenē. Tik ilgus gadus strādājot slimnīcā, darbs nemanot kļuvis par otrajām mājām. Pacienti ir dažādi, ar dažādām diagnozēm, taču, ja cilvēks ārstējas, ievēro visus ārstu norādījumus un vēlas būt vesels, viņš arī izveseļojas.
- Kāda ir Jūsu darba maiņa? Cik noslogota?
- Darba pietiek. Eju ar smaidu, ar pozitīvu attieksmi un to arī saņemu pretī. Cilvēki redz, ja tu esi smaidīgs un laipni parunājies, arī pacienti kļūst priecīgāki. Jāteic, ka pacienti ir dažādi, ir smagi slimi, guļoši, kas nestaigā, visiem nepieciešama aprūpe, atbalsts, labs vārds. To arī cenšos sniegt. Kādreiz tuberkulozes slimnīcā bija 60 pacientu gultas, tagad ir tikai 16. Taču darba pietiek, priecājos, ka varu pēc labākās sirdsapziņas padarīt sev uzticēto.
- Ko darat brīvajā laikā? Vai Jums ir kāds vaļasprieks?
- Man patīk gatavot dažādus ēdienus. Kopā ar meitu cepam tortes un pīrāgus. Tagad jau galvenokārt meita cep. Man ir arī neliels dārziņš un siltumnīca, kur audzēju dažādus zaļumus. Vasarā patīk dārzā rušināties un priecāties par izaudzēto, kā arī gatavot ziemai krājumus – dažādus konservus, marinējumus un ievārījumus. Konservēju gurķus, tomātus, zupu sagataves ziemai. Daudzas ogas blenderējam un svaigas liekam saldētavā. Vasarā labprāt ar vīru dodamies sēņot, ogot. Brīvo laiku veltu arī saviem diviem mazbērniem. Man ir svarīga mana ģimene, vienmēr par viņiem domāju labas domas, lai bērniem un mazbērniem labi klājas. Ja viņiem ir labi un darbi sokas, arī es esmu laimīga.
- Vai Jums ir kāds sapnis, ko nav izdevies realizēt, bet noteikti gribētos?
- Katram cilvēkam ir sapņi, un man protams arī tādi ir. Mums bija liels sapnis uzcelt savu māju, to esam paveikuši no pašiem pamatiem. Ja viens sapnis piepildās, gribās kaut ko citu. Tagad mēs ar vīru sapņojam par savu pirti. Varbūt kādreiz izdosies to uzcelt.
- Tikko ir sācies jaunais 2020.gads. Ko Jūs savam kolektīvam un tuviniekiem novēlat šajā gadā?
- Lai visi ir veseli un laimīgi, lai visiem labi klājas!
- Paldies par sarunu!
Sandra Mikanovska,
Radio1, Ceturtdiena