2024.gada 6. decembris

Niklāvs, Nikolajs, Niks

Jēkabpils novada goda pilsoņa nosaukums piešķirts Valentīnai Skrodelei un Jānim Subatiņam. Saruna ar goda titula ieguvējiem

Jēkabpils novada goda pilsoņa nosaukums piešķirts Valentīnai Skrodelei un Jānim Subatiņam. Saruna ar goda titula ieguvējiem

Jēkabpils novada goda pilsoņa nosaukums piešķirts ārstei Valentīnai Skrodelei un sabiedriskajam aktīvistam Jānim Subatiņam. Jēkabpils Reģionālās slimnīca ārstei Skrodele šis tituls piešķirts par profesionālu darbu un mūža ieguldījumu Jēkabpils un apkārtējo novadu iedzīvotāju veselības uzlabošanā, bet Ancenes kopienas aktīvistam Subatiņam - par sabiedrisko aktivitāti kopienu darbā un Sēlijas kultūrvēsturiskā mantojuma uzturēšanu.

Svētku nedēļa Radio1.lv aicināja abus Goda pilsoņa titula ieguvējus uz sarunu.

Saruna ar Valentīnu Skrodeli

-    Kādas bija sajūtas, uzzinot, ka piešķirts Goda pilsoņa nosaukums?

VS.:
Godīgi? Es biju šokā. Es ne uz ko necerēju.  Saprotiet, tu ej un ikdienā vienkārši dari savu darbu. Vai tu domā, ka par to tev kaut kas varētu būt, ka kāds domā par apbalvošanu, ka esi pamanīts? Nē. Kad man piezvanīja no pašvaldības, sākumā pat nesapratu par ko ir runa, joprojām ir zināms šoks un patīkams pārsteigums.

-    Kā svinat valsts svētkus?

VS. :
Šogad došos uz svētku pasākumu. Kad pirms gadiem vīram piešķīra Goda pilsoņa nosaukumu, arī toreiz mēs, cik varējām, protams, gājām uz kultūras namu, piedalījāmies svinīgajā pasākumā, pieņemšanā pie domes vadības, tikāmies ar deputātiem. Svētku dienā gājām pie pieminekļa „Kritušajiem par Tēviju“ nolikt ziedus un pēc tam svētkus svinējām mājās. Arī mazbērniem kaut kas jāpamāca par valsts svētkiem.

-    Cik ilgi strādājat Jēkabpils slimnīcā?

VS.:
Šajā slimnīcā strādāju no 1975.gada, bet vispār medicīnā no 1972.gada. Uzreiz pēc augstskolas beigšanas mani galvenais ārsts no sadales komisijas „savāca“ uz Krāslavu. Tur es nostrādāju trīs gadus. Tad vīru veselības ministrs Kaņeps pārcēla darbā uz Jēkabpilī. Es raudādama, ar mazu pusotru gadu vecu bērniņu uz rokām, devos līdzi uz Jēkabpili. 

-    Kāpēc raudādama?

VS.:
Man patika Krāslava. Es tur jau biju iepazinusies ar cilvēkiem. Bija draugi, daudzus pazinu. Tajos laikos jau visur vajadzēja savus cilvēkus, paziņas, lai kaut ko dabūtu. Toreiz jau veikalos nekā nebija, produktu nebija, drēbju nebija. Krāslavā jau biju iedzīvojusies un zināju, kas var palīdzēt, ja kaut ko vajag. Tagad tas izklausās smieklīgi, bet toreiz bez pazīšanās nevarēja dabūt ne sviesta paciņu, ne desas gabalu un reizēm pat piena pudeli. Atbraucām uz Jēkabpili. Te viss bija svešs. Dzīvojām Nameja 14 ceturtajā stāvā, izeju ārā, vējš pūš, domāju bērnu tūliņ aizpūtīs. Ieeju veikalā, kas toreiz saucās «Jēkabpils», tagad ir «Top», nav nekā tajā veikalā, pat pienu es tur nevarēju nopirkt. Tur pieņēma tukšas limonādes pudeles. Maizīte jau bija. Bet pirmie gadi Jēkabpilī bija grūti. Vecpilsētas laukumā pie gaļas veikala vienmēr bija gara pensionāru rinda, kas gaidīja, kad ievedīs gaļu, lai gan, kāda jau tur bija tā gaļa, 1975.gadā pārsvarā varēja nopirkt tikai subproduktus. Lai kaut ko dabūtu, cilvēki rindā stāvēja no agra rīta, bet man jāiet uz darbu, nav laika rindām. Kā varējām tā kūlāmies. Ja tā padomā – ārprāts. Pēc tam pamazām radās draugi un tad jau bija labi, varēja piezvanīt un dabūt, ja ko vajadzēja, jo cilvēki cits citam palīdzēja. Un cenas bija maziņas, maziņas. Lai kā gāja, īstenībā visi bijām paēduši un pliki un basām kājām arī negājām.

-    Kā ir tagad, vai varat Jēkabpili saukt par savu pilsētu?

VS. :
Jā, protams, tagad es esmu vietējā. Šeit man visi savi un es savējā. Pa šiem gadiem viss un visi iepazīti. Kādreiz ārstējām jaunus, tagad esam veci palikuši un pacienti līdzi mums, nāk arī viņu bērni un jau arī mazbērni. Tiešām tagad Jēkabpilī ir ļoti daudz paziņu, ļoti daudz. 

-    Vai visu mūžu strādājat fizikālajā medicīnā? 

VS.:
Es esmu neiroloģe. Kad atbraucu uz Jēkabpili, te jau bija divi slaveni neirologi dr. Kiršbergs un dr. Bērziņš. Neirologa vakances nebija. Mani uzrunāja Sociālās nodaļas vadītāja Arhipova, viņai nebija neirologa. Viņa par katru cenu gribēja, lai es tur esmu pamatdarbā, lai pāreju uz Labklājības ministriju, bet vīrs šim piedāvājumam pretojās, sakot, nē jāstrādā Veselības ministrijas pakļautībā un nelaida mani. Tā es strādāju gan tur, gan tur – gan Labklājības, gan Veselības ministrijā. Mani ielika par rajona pediatru, tajā laikā dakters Vilnis Vītols, ķirurgs bija fizikālās terapijas ārsts. Viņš piedāvāja vai gribētu darīt šo darbu, es aizbraucu uz kursiem vieniem, otriem, trešiem un tā man iepatikās un es paliku šajā jomā. Strādāju vienlaicīgi gan VDEĀK, gan Jēkabpils slimnīcā un tā visu dzīvi.

-    Kas ir fizikālās terapijas pacienti?

VS. :
Visu vecumu cilvēki. Sākot ar maziem bērniņiem, tikai dažus mēnešus veciem un beidzot ar cilvēkiem gados. Pie mums nāk priekšlaicīgi dzimuši bērniņi, kuriem ir problēmas ar muskulatūras tonusu, arī tad, kad paaugas nevienmēr sāk laikus runāt. Piesaistām logopēdu, lai iemācītu pareizi runāt, izrunāt visas skaņas, veidot teikumus. Tagad visi sēžam datoros, telefonos, planšetēs. Sķībi, greizi, ārā neejam, rodas plakanās pēdas, stājas traucējumi. Ar šiem pacientiem darbojas fizioterapeits. Palīdzam cilvēkiem pēc insulta vai traumas atgriezties dzīvē. Mēs rehabilitējam uz vietas, sūtam uz stabilizācijas centriem. Kurš var atļauties brauc arī uz sanatorijām. Tā mēs cīnamies. Kad cilvēkam ir ļoti grūti, viņš meklē ārstu, kur tas ir pieejams, kur rinda mazākaIzveidojies arī termins - veselības tūrisms. Cilvēki brauc no viena rajona uz citu. Man, piemēram, dienā ir trīs pacienti no Preiļiem, divi no Daugavpils, arī no Pļaviņām un Kokneses. Cilvēkam vajag speciālistu, uz vietas netiek, brauc, kur var tikt. Mums tagad neirologa nav, liela problēma, brauc uz Madonu, Aizkraukli. Cilvēki bezizejā. Tāpat arī pie traumatologa brauc uz Madonu.

-    Vai pēc rehabilitācijas pacieti atgriežas pilnvērtīgā dzīvē?

VS.:
Ne vienmēr. Ja ir motivācija vest pareizu režīmu, vingrot, pildīt visus ārsta norādījumus, tad protams jā, daudziem ir iespējas, bet ja negrib, tad nekā. Ja domā atnāks desmit reizes pie funkcionālā speciālista un būs vesels, tā nebūs, tā tas nenotiek. Arī pašam cītīgi jāstrādā mājās  365 dienas gadā un nevar nevienam mājās pielikt funkcionālo speciālistu. Tāpat visi protezētie ceļi, gūžas, ir jāiestrādina locītavu, jānostiprina muskuļus, jādarbojas, lai radītu stabilitāti, lai varētu paiet. Ar slimību jācīnās gan slimniekam, gan ārstam. Tas ir komandas darbs. 

-    Ko novēlat svētkos?

VS. :
Visiem, lai turas veselība. Lai turas! Nodarbojieties ar visiem profilaktiskiem pasākumiem, lai nesaslimtu, jo veselību uzlabot ir diezgan grūti, ja viņa saiet grīstē. Protams, lai valda miers visapkārt un saticība ģimenē. Galvenais, lai ir miers un visiem turētos veselība! Ja turēsies veselība, tad būs arī viss pārējais. 

-    Paldies par sarunu!


Saruna ar Jāni Subatiņu

-    Ar kādu noskaņojumu sgaidāt valsts svētkus?

JS.:
Noskaņojums kā parasti pirms svētkiem, pacilāts. Protams kaut kādu iespaidu atstāj Ukrainas un citi pasaules notikumi, bet tā citādi, kā vis sir kā pirms svētkiem.
 
-    Kā svinat valsts svētku dienu?

JS.:
Kopš es aizgāju pensijā pārsvarā tiek svinēts mājās. Ir dažādi apstākļi, kāpēc mēs ar kundzi nevaram ilgāk, kā pusdieniņu atstāt mājas, ir slims cilvēks, kurš jāpieskata. Šoreiz dosimies uz Jēkabpili un sestdien būsim svētku pasākumā.

-    Jūs tiekat dēvēts par Ancenes kopienas aktīvistu. Vai Ancenē dzīvojat visu mūžu?

JS.:
Darba mūžu. Ancene atrodas tikai trīs kilometri no Augšdaugavas novada. Manas dzimtās mājas ir starp Subati un Kaldabruņu. Bērnībā bija tā, ka dažreiz braucot autobusā kāpu Jēkabpils, citreiz Daugavpils rajonā, lai nokļūtu mājās. Gar mājām autobusi praktiski negāja. Es dzīvoju pa vidu no autoceļiem, kur autobusi kursēja, uz vienu pusi un uz otru bija jāiet pieci kilometri, savukārt pa taisno pa taciņu līdz Ancenei bija kilometrs. Mana dzimtā vieta tepat vien ir, esmu vietējais. Pēc armijas, kopš sāku darba gaitas, visu laiku dzīvoju gan Ancenē, gan darba apstākļu dēļ bija dzīvoklītis arī Jēkabpilī. 

-    Ancene ir viens no viedajiem ciemiem, kur notiek dažādas aktivitātes – jums ir sava sapņotava un kopīgi tiek svinēti svētki un visiem notikumiem pa vidu esat arī Jūs? 

JS.:
Jaunie cilvēki neraida prom un varu darboties un kaut kur būt noderīgs ar padomu vai kaut ko izdarīt. Ancenē, tāpat kā visur,  ir notikusi paaudžu maiņa. Šeit ir tuvu pie divdesmit uzņēmēju, galvenokārt lauksaimnieki,  zemnieku saimniecības. Lielākā daļa no viņiem ir cilvēki spēka gados, jaunas ģimenes un līdz ar to mūs nebaida, ka te paliks tikai pensionāri. Jaunās lietas ienāk un mūs tās nebaida.

-    Jūs aktīvi darbojaties arī visos pasākumos saistībā ar Sēlijas identitāti? 

JS.:
Jā. Savā laikā, kamēr nebija iezīmēti vēsturiskie novadi, Daugavpils rajonā jeb to Sēlijas daļu nevarēja piedabūt klāt Sēlijai, bet tagad ir sagadījies, ka Sēlijas salu vadība  veidojas mums apkārt  – "Ūdenszīmes" Kaldabruņā, Augšdaugavas partnerības vadītājs Subatē, Jānis Dzimtais - Viesītē, Daina Allužāne Slatē, Santa Šmite - Aknīstes pusē. Visi mēs esam gan pazīstami, gan tuvā apkārtnē, gan darbojamies kopīgi.

-    Jūsu pēc pamatprofesijas esat agronoms, politikā un pašvaldību darbā ienācāt vēlāk?

JS.:
Tā nevar teikt. Šis goda nosaukums mudināja pārcilāt „papīrus”. Izrādās, ka es vietējās ciema padomes deputāts esmu nepārtraukti kopš 1980.gada līdz 1998. gadam un rajona no 1981.gada, arī nepārtraukti. Es tā skaitīju, ja  ir 19 gadi deputāta statusā un trīs gadi rajona padomē algotā darbā kā vietnieks un vēl 23 gadi izpilddirektora amatā, tad tas ir daudz. Druscīt pietrūkst, lai pašvaldību darbā būtu aizvadīti 40 gadi.  Tikko te lasīju par savu Daugavpils kolēģi, kura ir gadus desmit par mani vecāka un vēlāk arī pensionējās, viņa pašvaldību darbā strādājusi 50 gadus. Man desmit gadu mazāk, no tiem 25 gadi ir strādāts algotā darbā pašvaldībā. 

- Bieži tiek izteiktas bažas, ka laukos, no centra attālākie ciemi kļūst nomales, kā ir Ancenē?

JS.:
Tā, protams, ir problēma, es joprojām, braukājot pa rajona teritoriju, skatos, ka iedzīvotāju skaits laukos turpina samazināties un pēc jaunās novadu reformas -samazināšanās nav apstājusies, ciemati paliek tukšāki. Tā ir nomaļu problēma. Tas atkarīgs arī no cilvēkiem, kā viss aliekas. Vai tajā apvidū ir tikai tīrie lauksaimnieki, kas dzīvo izkliedēti un katrs darbojas savā teritorijā vai dzīvo koncentrēti. Ancenē ir koncentrēti un tas ir labi. Neveiksmīgākais Ancenē ir tas, lai kā mēs te darbotos, tuvākajā laikā nav plānots asfaltēt ceļu līdz ciemam, tuvākais asfalts visos virzienos no mums ir vairāk kā astoņu kilometui attālumā. Tuvākajā nākotnē, ja līdz Rubeņiem ar asfaltu tiks, tad  līdz asfaltam būs četri kilometri. Ja ceram uz brīnumu, tad varbūt tālā nākotnē arī uz Anceni būs asfalts.

- Ko novēlat svētkos?

JS.:
Pirmkārt, mieru un arī veselību un veiksmi! 

- Paldies par sarunu!

Foto: jekabpils.lv