2024.gada 20. jūlijs

Ramona, Ritma

Ilze Bikova: Šeit ir komanda, ar kuru kopā varam izveidot to slimnīcu, kura mums visiem patīk

Ilze Bikova: Šeit ir komanda, ar kuru kopā varam izveidot to slimnīcu, kura mums visiem patīk

No 16.janvāra SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” ir jauns galvenais ārsts - Dr. Ilze Bikova. Līdz šim viņa bija Jēkabpils slimnīcas Neatliekamās palīdzības un uzņemšanas nodaļas vadītāja. Zīmīgi, ka šajā amatā viņa stājās tieši pirms gada un arī 16.janvārī. Pirms tam gandrīz 17 gadus, strādāja Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas “Gaiļezers” Sirds un asinsvadu klīnikas Neatliekamās kardioloģijas nodaļas Intensīvajā palātā un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā kā Intensīvās terapijas brigādes vadītāja. 

Pēc specialitātes Ilze Bikova ir neatliekamās medicīnas ārsts, internists, kardiologs.  Studējusi Rīgas Stradiņa universitātē un Latvijas Universitātē. Jēkabpils slimnīcā viņa strādā nu jau trešajā paaudzē, jo arī viņas mamma un vecvecāki šeit ir strādājuši. Mamma – dermatovenerologs Gunta Grava, vectēvs un vecmamma – Aina un Edgars Baroni. Vectēvs bija ķirurgs, vecmamma – rentgenologs. Ilze Bikova ir jēkabpiliete, dzimusi tepat Jēkabpils slimnīcā, Jēkabpilī absolvējusi vidusskolu, studējusi Rīgā medicīnu, smēlusies darba pieredzi un atgriezusies dzimtajā pilsētā uz palikšanu. 

Laikraksts “Ceturtdiena” Ilzi Bikovu intervēja pirms gada, kad viņa uzņēmās slimnīcas Neatliekamās palīdzības un uzņemšanas nodaļas vadību. Arī tagad, sākoties jaunam darba cēlienam, esam aicinājuši uz sarunu.

-    Kas bija noteicošais Jūsu lēmumā, piekrist piedāvājumam ieņemt slimnīcas galvenā ārsta amatu?

I.B.:
Jauni izaicinājumi. Man šķiet, ka šeit ir laba komanda, ar kuru var strādāt un kopā izveidot to slimnīcu, ar kuru visi varam lepoties. 

-    Jaunajā amatā aizritējušas pirmās dienas, kādas tās bijušas?

IB.:
Tās bija ļoti dinamiskas dienas. Brīžiem rodas sajūta, ka kolēģiem šķiet, ka es varētu būt laimes lācis vai brīnumnūjiņa, bet tā nav, priekšā ir smags darbs mums visiem un tuvākajā laikā globālas un ierūsējušas slimnīcas problēmas nemainīsies, bet jāstrādā visiem kopā, lai mainītu to, kas neapmierina. Plašāk par šīm lietām negribu runāt, jo visas lielas lietas mīl klusumu, jo vairāk pastāsti, jo grūtāk iecerēto īstenot.

-    Kāds ir Jūsu šībrīža lielākais izaicinājums, problēma?

IB.:
Panākt to, lai darbā, kas jādara, visi zobratiņi saslēgtos vienotā mehānismā un strādātu kopīgā sazobē, nevis katrs individuāli cīnītos un censtos kaut ko paveikt, uzlabot, bet gan mēs visi strādātu ar kopīgu komandas apziņu.

-    Kādas ir Jūsu prioritātes darbā?

IB.:
Pirmkārt, veicināt komandas saliedētību un sastrādāšanos, otrkārt, noteikti uzlabot pacientu drošības jautājumus, treškārt, paaugstināt medicīnisko kvalitāti un aprūpi Jēkabpils slimnīcā.

-    Latvijas kontekstā daudz tiek runāts par grūto finansiālo situāciju slimnīcās, par bankrota draudiem atsevišķās medicīnas iestādēs, piemēram, Daugavpilī, arī par iespējamo reģionālo slimnīcu pārņemšanu valsts pārziņā. Kā uz visa šī fona, Jūsuprāt, izskatās Jēkabpils slimnīca un, kāds ir Jūsu viedoklis – vai ar slimnīcu nonākšanu valsts paspārnē atrisināsies slimnīcu problēmas ?

IB. :
Šis jautājums īsti nebūs manas kompetences ietvaros atbildams, bet pašlaik šķiet, ka arī nonākšana valsts paspārnē neatrisina visas problēmas – slimnīcai tomēr jāprot būt pašpietiekamai.

-    Ko darāt brīvajā laikā?

IB.:
Brīvā laika ir ļoti maz un pēc intensīvās darba dienas vairumā vakaru gribas mieru un klusumu. Tā var būt arī pastaiga svaigā gaisā. Es cenšos pavadīt laiku ar ģimeni un bērniem. Man arī patīk gatavot, tā ir mana meditācija un sagādā man prieku. Viens no ēdieniem, našķis, kas man labi padodas, ir Pavlovas kūka, bērni allaž prasa, lai svētkos galdā ir Pavlovas kūka.  

-    Sācies jauns gads, ko novēlat citiem?

IB.:
Pirmkārt, labu veselību. Varbūt tas skan banāli, bet tas ir ļoti svarīgi, labu veselību mēs novērtējam tikai tad, kad viņas vairs nav vai tā sāk šķobīties. Es vēlu, lai nevienam nav raizes par veselību. Otrkārt, – veiksmi. Tā ir ļoti vajadzīga un nereti – izšķiroša. Kā stāstā par “Titāniku” – tur bija gan bagātie, gan nabagie, gan veselie, gan slimie, bet izdzīvoja tie, kuriem bija veiksme. Kolēģiem un komandai es vēlu izturību, jo gads solās būt gana saspringts, tāpēc mums visiem – izturību, savstarpēju sapratni un nezaudēt cilvēcību!

-    Paldies par sarunu!

Foto: Atis Caune-Zalāns

Atstājiet komentāru