Dzīves centrā darba tikums
Cilvēku likteņi ir dažādi. Vieni piedzimst, uzaug un dzīvi pavada dzimtajā pusē, citus liktenis aizved tālu prom no mājām. Elēna Deņisova ir lietuviete, kura Latviju par savām mājām sauc no pusaudzes gadiem. Patlaban viņa ir cienījamā vecumā, rit dzīves astoņdesmit piektais gads. Taču atmiņu stāstījums par mūžā piedzīvoto šķetinās raiti, tikai mazliet samezglojas, kad jāmin dzīves ceļā sastapto cilvēku vārdi vai uzvārdi, vietu nosaukumi. Atmiņa vairs nav tik spoža kā jaunībā un spēka gados. Taču tas sarunai netraucē, vārds pie vārda, un veidojas stāstījums, kurā es klausos ar aizrautību. Dzīve viņu nav lutinājusi, jau no mazām dienām nācies izbaudīt skarbu likteni un pelnīt sev iztiku.
„Esmu dzimusi netālu no Viļņas. Mans tēvs nomira, kad man bija tikai pusotrs gads. Mātei nācās pelnīt iztiku, kalpojot pie saimniekiem, bet ar mazu bērnu uz rokām nekāda lielā strādāšana nebija iespējama, tāpēc mani atstāja bāreņu namā Rokišķos," tā savu stāstu sāk Elēna Deņisova.