Goda vietā – poļu tautas tradīcijas un valoda
Aleksandrs Raščevskis pēc tautības ir polis, un viņa dzimta jau četrās, piecās paaudzēs par savām mājām sauc Latviju. Šeit dzimuši un auguši viņa vecāki, vecvecāki un vēl vecvecāki. Iespējams, ka Raščevsku dzimtas koka saknes mūsu zemē ir vēl dziļākas, taču dzimtas koks pagaidām vēl nav līdz galam izpētīts. Lai arī dzimta vairākās paaudzēs dzīvojusi latviskā vidē, savas tautas tradīcijas un valodu tā ir saglabājusi. Aleksandrs Raščevskis brīvi runā poļu valodā, jo ģimenē vienmēr ir runāts poliski. Patlaban viņš ir Jēkabpils poļu biedrības „Rodacy" vadītājs. Viņš ir pētījis sava uzvārda izcelsmi un ir pārliecināts, ka pareizi būtu rakstīt Rosčevskis nevis Rasčevskis, jo pirmajā variantā tas skan poliski pareizi. Viņš ir pārliecināts, ka laika gaitā, mainoties iekārtām valstī, kādā brīdī uzvārds uzrakstīts nepareizi.
„Vectēvam bija zeme Silmala pagastā, kas atrodas pie Rēzeknes, viņš pirmā pasaules kara laikā, 1914.gadā pazuda bez vēsts. Savukārt mani vecāki ir rēzeknieši. Prezmas ciemā ir mūsu dzimtas kapi. Mūsu ģimenē vienmēr godā turēja poļu tautas svētkus," stāsta Aleksandrs Raščevskis.
Viņš piebilst, ka lielākie no svinamajiem svētkiem bijuši Ziemassvētki un Lieldienas. Tajos vienmēr visa ģimene pulcējas mājās. Šo tradīciju Aleksandrs Raščevskis ievēro joprojām un šajos svētkos dodas uz Rēzekni pie brāļa vai māsas. Kaut arī viņa vecāku vairs nav dzīvo vidū, taču tradīcija pulcēties dzimtai ir saglabājusies. Šajos svētkos neatņemama bijusi iešana baznīcā. Padomju gados tas ticis darīts slepus, braucot uz nomaļām lauku baznīciņām. Tagad Aleksandrs Raščevskis par savu baznīcu sauc Krustpils katoļu Svētās Trīsvienības baznīcu, kur draudzi vada priesteris Viktors Naglis.