Astoņdesmitgadīga omīte Jēkabpilī, tirgojot savas adītās zeķītes, saraudina līdzjūtīgus cilvēkus

Kāda vairāk nekā 80 gadus veca sirmmāmuļa Jēkabpilī pie veikala tirgo zeķītes, lai varētu samaksāt gan dzīvokļa rēķinus, gan iznāktu nauda zālēm. Pārtikai naudas nepietiek. Internetā parādījies uzsaukums palīdzēt kundzei, naudu pārskaitot uz kādas labdares kontu, informē portāls kasjauns.lv. Vai palīdzība tik tiešām nonākusi omītes rokās?

Nesen savā „Facebook” profilā kāda Lana Žarska publicēja saucienu pēc palīdzības – viņa lūdza uz savu bankas kontu pārskaitīt naudu, lai to vēlāk to varētu nodot kādai trūkumā nonākušai vecmāmiņai, kura salā pie veikala tirgo pašadītas zeķītes, lai iegūtu naudiņu izdzīvošanai. Radās loģisks jautājums – vai labdare Žarska tik tiešām ir tik pašaizliedzīga, kāpēc viņa naudu lūdz pārskaitīt uz savu kontu, nevis pa tiešo nodot trūkumā nonākušajai omītei? Šaubas radīja arī tas, ka pati Žarska dzīvo Tukuma pusē, bet palīdzību alkstošā kundze - Jēkabpilī. Cik bieži tukumnieki dodas iepirkties uz Jēkabpili un tur sastop nabadzībā nonākušus ļaužus? Portāls Kasjauns.lv skaidroja, vai viss šajā situācijā ir „tīrs”?

„Stāv pie palodzītes vecmāmiņa, rociņas zilas...”
Žarskas ieraksts feisbukā tik tiešām bija sirdi plosošs: „Izeju no veikala. Stāv pie palodzītes vecmāmiņa, rociņas zilas... Cenšas pārdot reiz saadītas zeķītes, jo šobrīd arī redze ļoti slikta palikusi... Apstājos, skatos adījumus, prasu - cik maksā? Viņa atbild - 5 eiro, bet, ja pirkšu, tad dos lētāk. Viņa saka, ēšanai praktiski nekas nepaliek pāri. Viņa pateica, ka zeķītes senāk adījusi, jo tagad slikti redz.

Viņai asaras acīs sariešas. Sāk sarunu: zālēm, meitiņ, nepietiek un dzīvokli nevaru samaksāt... 157 eiro pensija. Šī gaišā patīkamā seja mani ļoti saviļņoja.

Aizejot mājās, turēju zeķītes rokās, tik svaiga smarža nāca no tām, tikpat tīra kā kundzītes dvēsele. Pirmo reizi, tā kaut kas tāds mani aizskāra...

Kas vēlas iegādāties zeķītes, ar „Omnivas” pakomāta starpniecību izsūtīšu. Ziedojiet vecmāmiņai naudu, sūtot naudiņu uz manu „Swedbank” kontu. Visi saziedotie līdzekļi tiks nodoti vecajai kundzei. Viņai ir jau 85 gadi, nenomaksāta slimnīca par astoņām dienām, ļoti slikta redze, dzīvo dzīvoklī, par kuru iekrājies parāds. Viņa ēdienu nepērk, liek kapeiku pie kapeikas, lai varētu nomaksāt parādu. Stāv aukstumā un tirgo reiz adītas zeķītes”.

Vienlaikus Žarska arī nolād valsti, kura nespēj palīdzēt bezizejā nonākušajai vecmāmuļai: „Sapuvusi, pārdevusies, pretīga valsts!!! Esmu izmisusi, redzot, kas darās un kā jāizdzīvo cilvēkiem. Mēs, jaunie, vēl darbojamies, ar galvu pastrādājam, ar rokām krietni raujamies, bet ko darīt šiem vecajiem ļaudīm?”

„Nepirku zeķītes, ziedoju tāpat”
Kasjauns.lv uzrunāja Žarsku „Facebook”, lai noskaidrotu trūkumā nonākušās kundzītes vārdu un uzdotu jautājumu vietējās pašvaldības sociālajam dienestam, kāpēc tas nepalīdz kundzītei, kā var sazināties ar kundzi un palīdzību nodot viņai personiski.

Tā vietā, lai saņemtu konkrētu atbildi, tika saņemta vien lakoniska „pateicība”: „Pateicos par atsaucību...”

Pēc pāris dienām „Facebook” parādījās jau cits Žarskas ieraksts, kurā viņa rakstīja: „Jūsu saziedotie līdzekļi šodien tika nodoti vecajai kundzei. Tāpat tika piesaistīts sociālais dienests, kas tālāk uzraudzīs kundzi. Ir zināms, ka arī par slimnīcu naudiņa ir ceļā no sociālā dienesta. Un, ka komunālie maksājumi būs nomaksāti. Un kundzei nedraud izlikšana no dzīvokļa. Esmu pateicīga par atsaucību”.

Tātad palīdzība kundzītei vairs nebija nepieciešama. „Facebook” bija minēti vairāki cilvēki, kuri uz Žarskas kontu bija pārskaitījuši naudu. Kasjauns.lv mēģināja noskaidrot, vai viņiem ir pārliecība, ka ziedojums nonācis īstajās rokās. Lūk, ko atbildēja šie ziedotāji:

* „Es nepirku zeķītes, bet ziedoju tāpat. Es neesmu pārbaudījusi vai Lana tiešām nodeva naudu, bet to droši vien varētu izdarīt caur Jēkabpils sociālo dienestu”.

* „Esmu pārliecināta par visiem 200%, ka naudiņa nonāca pensionāres rīcībā ! Man šīs pensionāres zeķītes nebija vajadzīgas un tā arī pateicu. Zeķītes sev adu pati. Un paldies tikai varu pateikt Lanai, ka viņa deva iespēju palīdzēt šai kundzītei”.

„Vecam cilvēkam, kurš dzīvo viens, gribas izrunāties un pasūdzēties par dzīvi”
Portāls Kasjauns.lv jau vairākkārtīgi ir brīdinājis, lai cilvēki neuzķeras uz krāpniekiem, kuri lūdz palīdzību grūtībās nonākušiem cilvēkiem vai paši sakās esam nonākuši nelaimē un tādēļ lūdz naudiņu. Lai lētticīgie un labticīgie neiekristu krāpnieku nagos, ieteikums būtu viens - akli neuzticēties anonīmam palīdzības lūdzējam un viņam nepārskatīt naudu. Visprātīgāk ziedojumu kādam būtu veikt caur pārbaudītu labdarības organizāciju vai pašam ziedojumu nodot personīgi, pārliecinoties, ka palīdzība cilvēkam tik tiešām ir nepieciešama.

Bet kā bijis šai konkrētajā gadījumā? Tā kā Žarska bija publicējusi trūkumā nonākušās kundzes vārdu, Kasjauns.lv vērsās sociālajā dienestā, vai tik tiešām Jēkabpils omīte atstāta viena likteņa varā. Izrādījās, ka šajā gadījumā nekāda krāpniecība nav notikusi – trūkumā nonākusī pensionāre visu naudiņu saņēmusi un to pārbaudījis sociālais dienests.

Jēkabpils sociālā dienesta vadītājs Juris Tužikovs mums paskaidroja:
„Žarskas lūgums palīdzēt bija sievietei, kura pie „Maxima” veikala tirgoja savus adījumus. Diemžēl līdzpilsoņu skatījums uz konkrētu situāciju bieži ir krietni drūmāks nekā ir patiesībā. Vecam cilvēkam, kurš dzīvo viens, gribas izrunāties ar citu cilvēku un pasūdzēties par savu dzīvi. Mēs šai iedzīvotājai palīdzam tik lielā apmērā, cik atļauj Jēkabpils pilsētas pašvaldības Saistošie noteikumi. Tā kā Žarska šai kundzei gribēja palīdzēt finansiāli, ko Sociālajam dienestam neatļauj likumdošana, tad mēs savedām viņu ar NVO (nevalstisko organizāciju), kura apņēmās palīdzēt. Žarskai jau uz kontu bija ieskaitīta nauda, nauda tika nodota šai sievietei sociālā dienesta darbinieka klātbūtnē.

Minētā sieviete ir mūsu redzeslokā. Viņas pensija ir divas reizes lielāka nekā minēts „Facebook” ierakstā, bet, protams, arī tā ir nežēlīgi maza. Sociālais dienests viņai palīdz saistošajos noteikumos paredzētajā apjomā, pamatā šī palīdzība saistās ar veselības aprūpi.

Vispārīgi runājot, sociālais dienests nevar uzzināt par daudziem cilvēkiem, kuriem ir radušās problēmas, jo vienkārši tam trūkst resursu, reāli mēs varam palīdzēt tiem, kuri vēršas pie mums vai arī mums kāds sniedz informāciju par viņiem, bet, tad mūs ierobežo finansiālās iespējas. Šeit ļoti varētu palīdzēt nevalstiskās organizācijas, bet tādu mūsu pilsētā nav. Jēkabpilī ir ap 90 NVO, nodarbojas ar daudz ko, bet tikai ne ar alternatīvajiem sociālajiem pakalpojumiem.

Tas būtu pirmkārt, bet, otrkārt, minētajai sievietei ir ap 80 gadu, dzīvo viena, dzīves kvalitāte zema. Viņai tika piedāvāts veco ļaužu pansionāts, bet viņa no tā atsakās: nē, neparko, jo tā ir nabagmāja!

Uzskatu, ka šeit ir problēma, jo sanāk , ka cilvēks, kurš ir strādājis visu savu mūžu algotu darbu, pansionātā dzīvos ar subjektu, kurš nekad nav strādājis. Kāda te var būt komunikācija? Ir jābūt dažāda līmeņa pansionātiem, lai ir pansionāti cilvēkiem, kuri ir godīgi nostrādājuši savu mūžu un kuri to nav darījuši. Un beidzot, treškārt, viens no valsts galvenajiem uzdevumiem, manuprāt, ir rūpēties par bērniem un veciem cilvēkiem, bet pie mums tā nav”.

Jēkabpils sociālā dienesta darbību reglamentējošie noteikumi nosaka, ka trūcīgai vai maznodrošinātai personai, ja viņa ir pensionārs, ir vairākas iespējas saņemt sociālo palīdzību. Šai gadījumā trūkumā nonākušajam cilvēkam ir jāvēršas sociālajā dienestā un viņš var saņemt, piemēram:

* pabalstu kurināmā iegādei (līdz 100 eiro gadā);

* dzīvokļa pabalstu (līdz 800 eiro gada);

* mājas jeb sociālo aprūpi;

* vienreizēju pabalstu krīzes situācijā;

* pabalstu ārstēšanās un medikamentu iegādes izdevumu apmaksai;

* ēdināšanas pabalstu (zupas virtuvi).

Protams, šie pabalsti netiek piešķirti automātiski visiem pēc kārtas, bet gan pēc tam, kad sociālais dienests izvērtē cilvēka materiālo stāvokli un vajadzības.

Avots: kasjauns.lv