Esi sveicināta, Brīvība! Šodien - Latvijas Neatkarības diena

Esi sveicināta, Brīvība! Tā pirms 24 gadiem rakstīja Latvijas Tautas frontes Jēkabpils nodaļu apvienības informatīvais biļetens „Augšzeme”.

Šajā dienā tūkstošiem cilvēku devās uz Rīgu, lai būtu klāt Daugavmalā tajā svarīgajā brīdī, kad Augstākā Padome balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Šķita, ka balsojuma rezultātu gaidīšanai nebūs gala, un mēs ar aizturētu elpu sekojām līdzi radio tiešraidē, kā balso deputāti. Tas bija pats neaizmirstamākais mirklis gadu desmitiem ilgajā mūsu tautas 20.gadsimta vēsturē.

„Mēs nekļūsim par kangariem! Šie vārdi lai skan kā atgādinājums tiem, kurus māc šaubas vai bailes šajos laikmetu griežos. Lai vienmēr atceramies, ka Brīvība ir arī mūsu Dzīvība. Dārgi esam maksājuši par savu verdzību visus šos tumsas gadus un mums nav jāatvainojas par to, ka gribam dzīvot un pastāvēt zem brīvām Latvijas debesīm. Lai to patur prātā PSRS prezidents M.Gorbačovs, kurš mums piedāvā izredzētās republikas statusu par nodevības cenu. Latvija un tās tauta ir pārāk maza, lai atļautos būt par ķīli Baltijas ceļā, līdz ar to lemjot pati sevi bojā ejai.

Vēl desmit dienas līdz 3.maijam, vēl deviņas, astoņas – tā mēs skaitām, un pēdējās aprīļa dienas kļūst par vienu vienīgu gaidīšanu. Gaidām mēs, gaida Lietuva un Igaunija. Šo dienu gaida visi tie Latvijas deputāti, kuri 21.aprīlī izteica savu gribu Vislatvijas deputātu saietā Rīgā. Un šī griba ir viennozīmīga – Latvijai jābūt brīvai valstij!” tā tolaik rakstīja tautas dzejnieks Imants Ziedonis.

„Mums ir jāatjauno Latvija laupītāju līdztiesīgā klātbūtnē. Laupītāji pasludina sevi par vajātajiem un iegalvo, ka milzīgā Baltija vajā un apspiež mazītiņo impēriju.

* * *

Mums nav laika gaidīt, kamēr zilonis, kas iekāpis skudru pūznī, iemācīsies skudru darba tikumu, vēl jo vairāk tāapēc, ka zilonis nemācās skudru valodu.

* * *

Mēs dzīvojam Latvijā, kurai zilonis jau vairākkārt ir licis čupu virsū. Zilonis ir iekāapis ar kāju skudru pūznī un, ja skudra viņam uzčurā uz kājas, tad viņs draud tai atmaksāt ar to pašu,” tā tolaik rakstīja Ivars Godmanis.

Mēs esam krustcelēs. No tām mums ejams viens ceļš – Baltijas ceļš. Lai Laimes māte un Dieva svētība stāv mums klāt.

Aicinājumu Latvijas tautai un Latvijas PSR Augstākajai Padomei pieņēma 8003 sapulces dalībnieki, pretī balsoja 40, atturējās 43 deputāti.

Tagad mēs atkal stāvam krustcelēs. Mēs skaidri zinām, pa kuru ceļu iet. No tā mūs vairs nenovirzīs ne impērijas ekonomiskā blokāde, ne tanku kolonnas, ne pašmāju „internacionālistu” un kangaru histērija. Lai dzīvojam ar vienīgo domu – par Latvijas Brīvību.

Lai Dievs svētī Latviju!

Lai Dievs svētī Lietuvu!

Lai Dievs svētī Igauniju!”

Tā rakstīja „Augšzeme” pirms 24 gadiem.

Dīvaini, bet šīs rindas atkal ir aktuālas šobrīd, kad sākam apzināties, cik trausla patiesībā ir mūsu neatkarība un Brīvība. Un ne jau tikai naidīgu ārējo spēku dēļ, galvenokārt – negodīgu valsts vīru un tautas kalpu dēļ. To cilvēku dēļ, kuriem ir vienalga, ka tik daudzi ir spiesti doties darba meklējumos uz ārzemēm, pamest valsti, kurai ticējuši, bet kurai kļuvuši nevajadzīgi. To amatpersonu dēļ, kuri augstāk par visu vērtē savas personiskās intereses un savu personisko maku. To pārlieku iecietīgo dēļ, kuri atļauj svešiem diktēt savus noteikumus, kā mums dzīvot mūsu zemē.

Notikumi Ukrainā apliecina, ka arī mēs nedrīkstam šodien ieslīgt pašapmierinātībā un „pucēt savas spalvas”. Brīvība ir jāsaudzē un jātur svēta tāpat kā sava valsts. Tā jāmīl un jākopj kā dārzs, kurā katrai lapiņai ir vērtība. Viens neuzmanīgs solis, bezrūpība, paļaujoties, ka mūs sargās NATO, un mēs jau esam zaudētāji. Mēs nedrīkstam atslābt ne mirkli – tāds nu ir mūsu mazās valsts liktenis. Tāpēc mēs šobrīd vēl nevaram teikt, ka esam brīvi. Pagaidām mēs vēl tikai esam sasveicinājušies ar mūsu Brīvību, pie kuras šajos 24 gados vēl nemaz neesam tā īsti pieraduši un to novērtējuši.

Tādēļ arī šodien var teikt tos pašus vārdus: „Esi sveicināta, Brīvība!”